Nebēdāju Dziesmu svētkus virtuāli notiekam!
Vai var iemācīties dziedāt, dejot, stāstīt, spēlēt mūziku, satikties, draudzēties un gatavoties svētkiem attālināti? Viegli tas nav, taču arī par spīti pulcēšanās un satikšanās ierobežojumiem sarežģītajos pandēmijas apstākļos šogad Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku norisēm gatavojās teju 30 000 dalībnieku no 2090 kolektīviem. Ar lielu aizrautību tika atrastas jaunas pašizteiksmes un kopā būšanas formas, pat apdziedāšanās ar video palīdzību!
Sākot Liepājas folkloras kopas “Ķocis”, diriģentei Elīzai Dūmai no Rīgas, līdz 17 gadus vecajam koklētājam Jēkabam no Valmieras un Preiļu novada deju kopai “Dancari” – viņi visi ir dziesmā, dejā līdz ausīm, tāpat kā daudzi citi bērni un jaunieši un viņu skolotāji visā Latvijā.
Dziesmu svētki mums visiem saistās ar tūkstošbalsu kori Mežaparkā, deju rakstiem Daugavas stadionā un līksmo svētku gājienu.
“Lai arī šogad tā visa pietrūkst, mums vēl jo vairāk ir iemesls svinēt Dziesmu un deju svētku dalībnieku aizrautību, degsmi un izturību, kuri, pārvarot grūtības un izaicinājumus, palikuši uzticīgi svētku idejai,” saka Reinis Rubenis, Swedbank Latvija vadītājs.
- Interesanti! Dziesmu un deju svētkos vismaz vienreiz piedalījušies 22% Latvijas iedzīvotāju.* 30% aptaujāto vienmēr vai gandrīz vienmēr cenšas skatīties svētku koncertus klātienē vai pa televizoru. Katrs desmitais dalībai svētkos posis savu bērnu, bet 6% aptaujāto var lepoties, ka viņu ģimene Dziesmu un deju svētkos piedalījusies vairākās paaudzēs.
5. klases dejotāji: Deja taču arī ir māksla!
Preiļu novada deju kolektīvā “Dancari” ir visu skolas vecuma grupu dejotāji, starp viņiem 5. klašu kolektīva dejotāji Artis Borovskis, Ričards Kolosovs un Edvards Skutels – trīs draugi, kuri dejo jau kopš 1. klases.
Puiši iesaistījušies kolektīvā, jo pašiem gribējies dejot – neviens viņus nav vedis ar varu vai spiedis.
“Deja taču arī ir māksla!” komentējot savu vēlmi dejot, saka Ričards. Un kā nepiekrist?
Puisis atzīst, ka ikdienā ir ļoti aizņemts. Paralēli dejām Ričards apmeklē arī mūzikas skolu, kur apgūst klavierspēli, bet reizi nedēļā – galda tenisa treniņus. Edvards savukārt padziļināti pagūst angļu valodu, ko uzskata par svarīgu, lai nākotnē varētu atrast labāku darbu, un apmeklē keramikas pulciņu. Lielāko daļu paša gatavoto trauku vedot uz laukiem, bet arī mājās viena bļoda esot. Arī Artis mācās mūzikas skolā, kur apgūst saksofona spēli, turklāt piedalās arī mūzikas skolas pūtēju orķestrī. No pulciņiem un mācībām brīvajā laikā viņš palīdzot lauku saimniecībā. Puikas atklāj, ka kopā ar citiem klases biedriem visi trīs iestājušies arī jaunsardzē. “Domāju, ka tas dzīvē var noderēt,” savu motivāciju atklāj Edvards.
Par kolektīvā piedzīvoto skaistāko mirkli zēni un arī vadītāja Ilze Broka, kas kolektīvu vada jau 24 gadus, nešauboties nosauc skati, kas notika tieši dienu, pirms sākās pandēmijas ierobežojumi. 12. martā nodejojuši, viss izdevies lieliski, bet jau nākamajā dienā visi publiskie pasākumi slēgti. Uz laiku aizvērtas arī durvis uz sapni par īstiem Dziesmu un deju svētkiem, tomēr tas nav iemesls nokārt degunus, bet gan motivācija būt radošiem un meklēt jaunus veidus, kā nodarboties ar iemīļotajām lietām. Uzreiz pēc skates iestājusies ilga pauze, kurā nekas īpašs nav noticis. Kad radās iespēja dejot sākumā klases kolektīva ietvaros, bet vēlāk arī visiem kopā ārpus telpām, Dancari uzreiz ar prieku atsākuši mēģinājumus.
5. klases kolektīvam šie bija pirmie Dziesmu un deju svētki. Diemžēl īsti klātienes svētki izpalika, tomēr Ilze Broka uzskata, ka labāk, lai ir e-svētki, nevis nekādi: “Arī tas ir sava veida piedzīvojums. Bērniem ir svarīgi kaut kam gatavoties, tas motivē un mobilizē.”
“Ķocis”: Folkloras kopas iemāca bērniem vienkāršu muzicēt prieku
Kurzemnieki par ķoci sauc grozu, taču Liepājā visi zina, ka tā ir arī folkloras kopa, kas darbojas Liepājas Bērnu un jaunatnes centra struktūrvienībā “Vaduguns”. Šobrīd kopā ir 22 dalībnieki vecumā no 6 līdz 18 gadiem.
Folkloras kopa ir demokrātiska vieta, kur var atrast, kā sevi piepildīt. Kas nav dziedātājs, var paklusēt un spēlēt instrumentu. Kāds, kurš mēģina, bet nesanāk mūzikas instrumenta spēle, var piepildīt sevi stāstniecībā vai vienkārši piedalīties, kopā iet rotaļās, piedziedāt piedziedājumos.
“Ķoča” mūzikas skapī ir daudz dažādu instrumentu: 40 basu akordeonu, Kurzemes kokles, dažas vijoles, dažāda veida bungas – celma bungas, sietiņbungas, ir stabules, blokflautas, mandolīnas, dažādi ritma instrumenti – kociņi, kumeliņš, tarkšķis, plaukšķis, robdēlis, govju zvans, vargans. Spēlējot šos instrumentus, tiek veidotas apdares tautasdziesmām, vadoties pēc katra bērna instrumenta spēles prasmēm. Tātad – nevis tā, ka es tagad mācīšos kādu instrumentu, bet es uz šī instrumenta radīšu mūziku!
Attālināto mācību gadu “Ķocis” izmanto par visiem simts. “Sākumā sūtīju video uzdevumus, piemēram, spēlējām uz ķemmēm, veidojām ritma pavadījumus, meklējām objektus dabā. Bērni to visu filmēja, fotografēja un sūtīja man atpakaļ, un es tos video montēju kopā,” saka “Ķoča” vadītāja Solveiga Kūlaine. Tāpat “Ķocis” pārgāja uz nodarbībām zoomā, kur tika rīkotas izglītojošas lekcijas vai, precīzāk būtu teikt, stāsti par dažādām tēmām – par tautastērpiem. “Izrunājām par visiem godiem – kāzām, krustabām, arī bedībām, kas bērniem izrādījās visinteresantākās, jo par bērēm ikdienā neviens nerunā, bet mēs paskatījāmies uz to no tradīcijas puses."
"Un pēc tam rīkojām Kahoot, Google viktorīnu, lai pārbaudītu, cik daudz palicis atmiņā. Tas, protams, bija ne tik daudz zināšanu pārbaudei, cik viņu pašam azartam un sacensības garam, lai interesantāk,” par mūsdienu tehnoloģiju pielietojumu saka folkloras kopas vadītāja Solveiga Kūlaine.
Citos gados, kad notiek gan bērnu, gan pieaugušo Dziesmu un deju svētki, centrā parasti ir kori un tautas deju kolektīvi, kas ir patiesie Dziesmu svētku tradīcijas nesēji, bet mazajiem kolektīviem – folkloras kopām, ansambļiem, vizuālās mākslas pārstāvjiem, teātra pulciņiem, mūsdienu dejai, pūtēju orķestriem un koklētājiem – ir ļauts šajā svētku ciklā piedalīties ar kādu vienu notikumu. Bet šajā gadā bijusi sajūta, ka Dziesmu un deju svētki ir arī par mazajiem kolektīviem un katru, kas priecājas piedalīties un būt, atzina “Ķoča” vadītāja.
Diriģente Elīza Dūma: Koris ir diriģenta spogulis
Diriģentes Elīzas Dūmas no Rīgas enerģijas nu jau desmit gadus pietiek veseliem četriem koriem, kas visi ir atšķirīgi gan sastāva, gan vecuma ziņā: Rīgas 64. vidusskolā viņa strādā ar zēnu un meiteņu koriem, vada RTU Inženierzinātņu vidusskolas jaukto kori un turpat RTU arī sieviešu kori. Kā atzīst pati diriģente, ar katru no tiem atšķirīga ir arī viņa. Viņa pati raksta scenārijus saviem koncertiem un pati piemeklē repertuāru, lai tas patiktu gan viņai, gan arī kora dalībniekiem.
Elīza atklāj, ka savā būtībā ir introverta un publiska uzstāšanās no viņas prasa lielu piespiešanos un īpašu sagatavošanos, tomēr pandēmijas laikā sapratusi, ka bez šiem kontaktiem, bez darba ar cilvēkiem un diriģēšanas nespēj dzīvot. Ja iepriekš licies, ka darbs izsūc visu enerģiju, tad iepriekšējās mājsēdes laikā diriģente sapratusi, ka šo enerģiju nav, kur likt.
Pēc diriģentes domām ideja veidot kaut vai attālinātus Dziesmu svētkus bijusi pareiza:
“Ja mēs runājam par lielajiem Dziesmu svētkiem, es uzskatu, ka tos, ja nav iespējams sarīkot, kā pienākas, labāk atlikt. Savukārt bērniem, kuriem nav Dziesmu svētku pieredzes, jebkāds pasākums ir notikums – kopīgu video filmēšana, ievērojot visus nosacījumus, tomēr ir labāk nekā nekas.”
Elīzas brīvā laika aizraušanās un stresa mazināšanas metode ir rokdarbi. “Man ļoti patīk kaut ko veidot ar rokām. Patīk krāsot zīmējumus un patīk adīt. Reizēm mēdzu tā aizrauties, ka zeķes vairs nav, kur likt, bet, tā kā mēs neesam čību cilvēki, bet esam zeķu cilvēki, labi vien ir. Varam nonēsāt,” smejas Elīza. Otra aizraušanās ir ceļošana – pirms dažiem gadiem kopā ar vīru nogājuši Portugālē gar okeāna krastu 180 kilometru piecās dienās, tagad sapņo ar kājām apiet apkārt Monblānam.
Kopā pat kalnos! Uzzini Jēkaba un viņa kokles stāstu
17 gadus vecais Jēkabs Pikšēns ir no Valmieras un viņš ir dziesmā līdz ausīm jeb par visiem simts. Tāpat kā neskaitāmi citi jaunieši, viņu ģimenes un skolotāji visā Latvijā, kas gatavojās šī gada Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku norisēm.
Koklētājs Jēkabs no Valmieras
Jēkabs Pikšēns no Valmieras maina priekšstatu par kokli. Ne tikai tāpēc, ka ierastāk šo mūzikas instrumentu redzēt meiteņu kolektīvos, bet arī tamdēļ, ka Jēkaba rokās uz kokles skan gan tautas mūzika un klasika, gan arī smagais metāls, Lady Gaga un top apdares Billijas Ailišas dziesmām. Viņš koklē rītos un vakaros, kāzās un krustabās, un vēl vairāk - viņš ir ceļā uz sava albuma ierakstīšanu ar 10 atšķirīgām kompozīcijām.
Jēkabs spēlē ne vien kokli, bet arī akordeonu, klavieres un savā mūziķa karjerā izmēģinājis arī tādus mūzikas instrumentus kā trombons, tuba, eifonija, zuzafons. Tāpēc zina teikt, ka kokle ir viens no vieglākajiem instrumentiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Vienlaikus viņš uzsver, ka kokle ir arī ļoti mediatīvs instruments.
“To spēlējot, varu ieiet sevī un apdomāt visu, kas pasaulē ir apkārt. Un ar šo pašu instrumentu varu arī iziet no sevis, ļauties mūzikai, spēlēt un nedomāt vispār neko. Tas ir tas labākais, ka ar kokli var spēlēt visu! Turklāt šo mūzikas instrumentu var vienmēr paņemt līdzi,” saka Jēkabs, minot, ka vistālākā vieta, kur viņš kopā ar kokli ir ceļojis, bijis Ukrainas kalnos, kur devies līdzi mammas deju kolektīvam un kāpjot kalnā, nesis līdzi, lai tur varētu paspēlēt.
Līdz ar kokles spēli Jēkabu arī aizrauj dziedāšana, zīmēšana un fizika. Daudzpusīgais jaunietis lasa Stīvenu Kingu, skatās psiholoģiskās šausmu filmas un nespēj atteikties no griķiem ar maltās gaļas mērci. Jēkabs bērnībā vēlējās būt ķīmiķis, bet tagad vēlas kļūt par fizikas skolotāju.
*Aptauju pēc Swedbank pasūtījuma 2021. gada oktobrī veica SKDS, aptaujājot 1005 Latvijas iedzīvotājus 18–75 gadu vecumā.
