Kas ir mana rīcība cilvēces mērogā? Tā var šķist kā piliens jūrā, taču jūru veido tieši šādi pilieni. Mūsu ikdienas izvēlēm ir saistība ar globāliem izaicinājumiem, tādiem kā vides piesārņojums. Dzīvot atbildīgi nozīmē apzināties savas rīcības sekas visā to plašumā. Nav brīnums, ka mūsdienās atbildība ir atslēgas tikums, pēc kura vērtējam ne tikai indivīdus, bet arī kopienas, uzņēmumus un valstis.
Kas ir atbildība filosofijas skatījumā? Igors Šuvajevs aicina tuvoties atbildības izprašanai, atbildot uz vienkāršiem jautājumiem: “Atbildība kā priekšā? Runa ir par instanci, kura var būt kā ārēja, tā iekšēja, proti, atbildība pret sevi pašu. Atbildība par ko? Atbilde šķiet vienkāršāka par vienkāršu – atbildība par savas rīcības (darbības vai bezdarbības) sekām. Kad iestājas atbildība – pirms vai pēc rīcības? Acīmredzot nejēga spēj atbildēt tikai pēc rīcības; gudrais, taisnīgais, nosvērtais spēj saredzēt rīcības sekas.”
Šķetinot atbildības pavedienus Pļavnieku mikrorajona vēsturē, Rūdolfs Reinis Vītoliņš atsaucas uz arhitekta un multimediju mākslinieka, apvienības “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca” (NSRD) dalībnieka Hardija Lediņa pārdomām par Pļavnieku iedzīvotāju piederības apziņu savam rajonam: “Esejā “Dzīvojamā vide postfunkcionālajam cilvēkam” (1986) Lediņš min, ka puse no Augusta Deglava ielas iedzīvotājiem nevar sevi identificēt ar dzīves vietu. Nespējas sekas ir orientācijas trūkums, kas liedz radīt piederības sajūtu.” Vītoliņš norāda, ka veicināt iedzīvotāju piederības apziņu un atbildīgu izturēšanos pret savu vidi iespējams, piešķirot tai individualitāti un cilvēcību. Publiskās mākslas radīšana ir iedarbīgs veids, kā piešķirt vietai cilvēcības dzirksti. Ikvienu šādas mākslas darbu, ko atzinusi un iecienījusi vietējā kopiena, var uzlūkot arī kā atbildības vēstnesi: tas ne tikai sniedz estētisku gandarījumu, bet aicina ētiski izturēties pret savu apkaimi.
Lai gan atbildību var uzlikt citam kā pienākumu, atbildība kā ētiskā vērtība un tikums vienmēr nāk no paša. Igors Šuvajevs atzīst šādu atbildību par indivīda pašnoteiksmes svarīgu nosacījumu: “Autonomā atbildība ir pašatbildība – atbildība par sevi un citiem, atbildība pret sevi un citiem. Tā ir atbildība, kas piedien un pienākas spriestspējīgai būtnei, apzinoties savas un citu darbības sekas.”
Autonomija ir spēja sekot sevis paša (autos) noteiktam likumam (nomos). Filosofijā tā bieži atzīta par brīvības kvintesenci. Arno Titovs sarunā ar Paulu Lūciju Lejiņu skaidro atbildības attiecības ar brīvību: “Filosofs Žans Pols Sartrs uzsver milzīgo atbildību, kas nāk līdzi katram cilvēkam tiklīdz tas sāk apzināties savu brīvību. Piekopjot šo brīvību, spējam izvēlēties un veidot sevi pēc paša patikas, līdz ar to, citējot Sartru, “būdami atbildīgi par sevi un visiem, mēs radām tāda cilvēka tēlu, kādu esam izvēlējušies. Un, izvēloties sevi, izvēlamies cilvēku.” Šajā domas pavedienā Sartrs seko Imanuela Kanta ētikas pamatlikumam jeb kategoriskajam imperatīvam, saskaņā ar kuru ikviena individuāla rīcība ir jāvērtē visas cilvēces mērogā: laba rīcība ir tāda, ko var atzīt par pamatu vispārējam likumam. Šādi Sartrs uzliek atbildībai ļoti augstu latiņu: gribot negribot, ikviena mana rīcība ir paraugs visai cilvēcei.
21. gadsimtā šī Sartra ideja piepildās dzīvē. Tendence skrupulozi izvērtēt savas rīcības sekas, tās iespaidu uz līdzcilvēkiem un vidi, ir arvien spilgtāk klātesoša gan indivīdu dzīvē, gan uzņēmumu un valsts iestāžu darbā. Mūsdienās atbildība vairs nav atdalāma no organizācijas pamatdarbības – rūpes par vides ilgtspēju, sabiedrības labklājību un labu pārvaldību ir neatņemams nosacījums panākumiem.
Cik augsta ir tavas atbildības latiņa?
***
Swedbank sadarbībā ar dizaina studiju H2E un sabiedrībā zināmiem filosofiem dāvina Rīgas pilsētai piecus izzinošus vides objektus un audiostāstus, kas manifestē idejas un vērtības. Projekta iniciatore ir Swedbank, tā autori ir dizaina studija H2E, ainavu darbnīca ALPS un filosofi Igors Gubenko, Māra Rubene, Igors Šuvajevs, Ella Buceniece, Gints Grūbe, Eva Johansone, Arno Titovs un Paula Lūcija Lejiņa, kā arī vēsturnieks Rūdolfs Reinis Vītoliņš.
Dizaina studijas H2E dizaineru Ingūnas Eleres, Holgera Elera un Mārtiņa Vītola radītās skulptūras vizuāli plastiskā valodā pārtulko piecas ētiskās vērtības jeb tikumus: gudrību, drosmi, mērenību, taisnīgumu un atbildību. Skulptūras daudzveidīgi interpretē vienu un to pašu pamatformu – apli, vēstot par pārvērtībām, kas nodrošina pagātnes ideju aktualitāti šodienā.
Skulptūrās ietvertos vēstījumus šķetina filosofu audiostāsti, kuri aicina uz gudrām, drosmīgām, samērīgām, taisnīgām un atbildīgām pārdomām par šodienas izaicinājumiem, sasaistot tos ar Rīgas apkaimju – Āgenskalna, Zaķusalas, Čiekurkalna, Sarkandaugavas un Pļavnieku – vēsturi un šodienu.
Pārējos vides objektus un audiostāstus meklē šeit.
