Asociācijas: atbalss, savstarpējība, dialogs, nešķirama kopība
Aporija: kādas ir manas atbildības robežas?
Atbildība ir daudznozīmīgs vārds. Tas var apzīmēt gan pienākumu (piem., “par X atbild uzņēmuma vadītājs”), gan vainu (piem.,“administratīvā atbildība”). Visus šos dažādos atbildības veidus vieno ideja par kādas rīcības (vai tās seku) piedēvēšanu konkrētai personai.
Prospektīva atbildība attiecas uz lietām, kurām mums proaktīvi jāpievērš uzmanība (piemēram, mūsu pienākumiem). Retrospektīva atbildība saistās ar mūsu pagātnes rīcībām. Sokrats apgalvoja, ka nepārbaudīta dzīve nav dzīvošanas vērta (Apol.38a). Kaut arī viņš nelietoja atbildības jēdzienu, viņa teikto var pārfrāzēt: bezatbildīga dzīve nav dzīvošanas vērta.
20. gadsimtā Žans Pols Sartrs norādīja uz atbildības un brīvības ciešo saikni: brīvība vienmēr paredz atbildību, jo, rīkojoties brīvi, es kļūstu par savas rīcības vienīgo autoru. Filozofs Martins Būbers rakstīja par vajadzību izkopt empātiskas “Es – Tu” attiecības ar citiem un kritizēja moderno sabiedrību par bezpersonisko “Es – Tas” attiecību dominanci. Filozofs Emanuels Levins atzina atbildību par subjektivitātes fundamentālo struktūru: mēs topam par indivīdiem kopībā ar citiem, tāpēc atbildība ir cilvēka esamības kvintesence.
Šīs filozofiskās idejas sekmēja atbildības tapšanu par 21. gadsimta sākuma noteicošo tikumu gan individuālā, gan kolektīvā mērogā. Ieradums novērtēt savas rīcības iespaidu un citiem un uz vidi ir spilgts šīs tendences apliecinājums gan indivīdu dzīvē, gan uzņēmumu un publisko iestāžu darbā.
Latvijas prezidents Egils Levits norāda uz atbildības tiešo saikni ar demokrātiju: “Autoritārā sistēmā cilvēks neatbild par sabiedrību. [..] Demokrātija ir vienīgā politiskā formācija, kura prasa pilsoņa iekšēju atbildību par sabiedrību.” (E. Levits. Taisnīgums ir sakārtojošs princips. Valstsgriba, 795. lpp.)
Audio gids
LAT
ENG
