Drosme ir morālais spēks briesmu un nezināmā priekšā, vidusceļš starp gļēvulību un pārgalvību. Drosmīgie nav bezbailīgi, taču viņi rīkojas par spīti bailēm. Izlēmīga rīcība briesmu priekšā ir varoņu īpašība. Varoņdarbi tradicionāli tiek asociēti ar vīrišķību, taču drosmes pamats ir morālais, nevis fiziskais spēks.
No tradīcijas mantotu priekšstatu par drosmi kā tikai vīriešiem raksturīgu tikumu kritizē Igors Šuvajevs: “Drosme izsenis un aplami ir identificēta ar vīrišķību, to šķietami apliecina arī sengrieķu vārds andreiā. Tomēr drosme nav atkarīga no dzimuma. [..] Drosme nepastāv bez gudrības, negudra rīcība neliecina par drosmi. [..] Drosme paredz tikt galā ar saviem afektiem. Citu nevar piespiest būt drosmīgam, to iespēj tikai katrs pats.”
Gints Grūbe uzsver līdzības starp drosmes antīko un mūsdienu ideālu: “Būt drosmīgam mūsdienās nozīmē būt informētam, ar vārdiem un darbiem aizstāvēt to, ko uzskatāt par pareizu, uzņemties atbildību, darīt to, ko atzīstat par labu, arī tad, ja nākas saskarties ar grūtībām. Pēc būtības šodien drosme nozīmē to pašu, ko antīkajā pasaulē.”
Par Latvijas sieviešu drosmi Čiekurkalna vēsturē stāsta Rūdolfs Reinis Vītoliņš: “Džutas ielas vārds saistāms ne tikai ar vienu no Čiekurkalna tekstilfabrikām, bet arī ar sieviešu strādnieču dumpi, kas 1899. gada 5. maijā izcēlās “Linu un džutas manufaktūrā” neizmaksātās algas dēļ. [..] 19. gadsimta nogalē par latviešu, tostarp latviešu sieviešu tiesībām kaujas pamatā tika izkarotas presē, taču 16 stundu darbadiena un niecīga alga to eskalēja asiņainā sadursmē, kas bija tikai 1905. gada revolūcijas priekšvēstnesis.”
Sieviešu drosmes pavedienus latviešu kultūrā šķetina Ella Buceniece: “Spilgts drosmes piemērs Latvijas kultūras un intelektuālajā vēsturē, kas uzrāda morālo un intelektuālo drosmi, ir feminisma un sieviešu kustības fenomens. [..] Tas ir Aspazijas, Ivandes Kaijas ceļš un drosmes apliecinājums rakstniecībā, Bertas Pīpiņas, Klāras Kalniņas ceļš politikā, Zentas Mauriņas un Mildas Palēvičas ceļš zinātnē, kas prasīja milzīgu uzdrīkstēšanos un drosmi, lai pārvarētu sociālo spiedienu un iesīkstējušos aizspriedumus par sievietes vietu un lomu sabiedrībā, un realizētu savu talantu, tas ir, savas tiesības būt.”
Drosmes pielīdzināšana vīrišķībai vēsturiski sekmējusi šauro izpratni par drosmi kā pretinieka atvairīšanu, izmantojot spēku. Paplašinot drosmes horizontu, Eva Johansone skaidro cilvēcību kā drosmi nenovērsties: “Latviešiem ir baiss teiciens: “Nelaime nenāk brēkdama”. Reizēm paklūpam, un nokļūstam situācijas, kuras nemaz negaidām. Kļūstam ievainojami un uzākam kritienu cauri sabiedrības radītajiem drošības tīkliem. Reizēm tie nenoķer. Turpinot ievērot visus noteikumus un normas – bez cilvēcības, empātijas, izpratnes – paklupušo tā pa īstam nav iespējams piecelt. Sistēma bez cilvēkbalss var iespiest paklupušo dziļāk.”
Māra Rubene izgaismo drosmes paradoksālo saikni ar bailēm: “Drosme, gluži pretēji mūsu ikdienišķajiem pieņēmumiem, ir cieši saistīta ar bailēm. Tās ir bailes ļauties pašapmānam vai kūtrumam, piemēram, nepārbaudīt informāciju, vai savas gribas attaisnošanai – “vienreiz jau var”. Drosme ir prasme nevis ļauties dusmām vai aizvainojumam un sāpēm, bet iztaujāt šīs emocijas, pārdomāt un izvērtēt tās. Tad teikt un rīkoties.”
Par drosmi kā patiesības teikšanu spriež Arno Titovs un Paula Lūcija Lejiņa: “Lai piekoptu drosmi, nav jābūt Ahilejam vai kādam citam varonim. Patiesības teikšana jeb parēsija neparedz ne dzimumu, ne vecumu vai pārticības robežas.”
Laikmetīgs drosmes ideāls ir iekļaujošs, jo uz varoņdarbu ir spējīgs ikviens.
Kādus varoņdarbus esi iecerējis tu?
***
Swedbank sadarbībā ar dizaina studiju H2E un sabiedrībā zināmiem filosofiem dāvina Rīgas pilsētai piecus izzinošus vides objektus un audiostāstus, kas manifestē idejas un vērtības. Projekta iniciatore ir Swedbank, tā autori ir dizaina studija H2E, ainavu darbnīca ALPS un filosofi Igors Gubenko, Māra Rubene, Igors Šuvajevs, Ella Buceniece, Gints Grūbe, Eva Johansone, Arno Titovs un Paula Lūcija Lejiņa, kā arī vēsturnieks Rūdolfs Reinis Vītoliņš.
Dizaina studijas H2E dizaineru Ingūnas Eleres, Holgera Elera un Mārtiņa Vītola radītās skulptūras vizuāli plastiskā valodā pārtulko piecas ētiskās vērtības jeb tikumus: gudrību, drosmi, mērenību, taisnīgumu un atbildību. Skulptūras daudzveidīgi interpretē vienu un to pašu pamatformu – apli, vēstot par pārvērtībām, kas nodrošina pagātnes ideju aktualitāti šodienā.
Skulptūrās ietvertos vēstījumus šķetina filosofu audiostāsti, kuri aicina uz gudrām, drosmīgām, samērīgām, taisnīgām un atbildīgām pārdomām par šodienas izaicinājumiem, sasaistot tos ar Rīgas apkaimju – Āgenskalna, Zaķusalas, Čiekurkalna, Sarkandaugavas un Pļavnieku – vēsturi un šodienu.
Pārējos vides objektus un audiostāstus meklē šeit.
