Asociācijas: spēks; kustība (uz priekšu); neatlaidība; gatavība stāties pretī lieliem šķēršļiem.
Aporija: drosme tradicionāli uzskatīta par vīriešu īpašību (sengrieķu valodā andreia = «vīrišķība»). Ir jārada jauns, iekļaujošs drosmes modelis.
Drosme ir morālais spēks risku un nezināmā priekšā. Tas ir vidusceļš starp gļēvulību un pārgalvību. Nav tā, ka drosmīgajam nekad nav bail, bet viņam/viņai ir bail no tā, no kā patiesi vērts baidīties. Aristotelis “Nikomaha ētikā” raksta: “Ja kāds nebaidās ne no zemestrīces, ne no vētras jūrā, tādu varētu saukt par prātu zaudējušu vai nejūtīgu” (NE III 10). Svarīgi, ka drosmīgā bailes neiegrožo viņa prātu un neaptur rīcību.
Drosme ir būtiska, iestājoties pret netaisnībām, par kurām cilvēki nereti izvēlas klusēt. Igors Šuvajevs savā dzīves mākslas filozofijā pievēršas antīkajai idejai par parrhēsia kā tiešu un atklātu runu, ko pieklājas piekopt brīvam cilvēkam. Parrhēsia nojēgumu mūsdienu filozofijā aktuālizējis Mišels Fuko, kurš to skaidro kā “drosmi uz patiesību”.
Drosme ir tradicionāli asociēta ar vīrietību, jo tikusi (aplami) izprasta vienīgi kā fiziskā drosme. Tāpēc arī drosmes ikonogrāfijā nereti akcentēti militārā spēka elementi (zobens, bruņas). Mūsdienīgam drosmes ideālam ir jābūt iekļaujošam un fokusētam uz morālo spēku. Nav jābūt lielam, lai būtu drosmīgam – šo vēstījumu labi ilustrē dumpis, ko 1899. gada 5. maijā aizsāka Džutas un linu fabrikā nodarbinātās sievietes. Šis gadījums sniedz pamatu, lai runātu par drosmi kā tikumu, ko var izkopt ikviens neatkarīgi no dzimuma vai fiziskā spēka.
Audio gids
LAT:
ENG:
