Mērenība jeb nosvērtība ir prasme dzīvot saprātīgi un ievērot mēru it visā. Tā iet roku rokā ar pārējiem tikumiem, jo pārmērība ir neracionāla, netaisnīga un bezatbildīga. Dzīvot nosvērti nenozīmē atteikties no visām baudām. Tas nozīmē atrast vidusceļu starp “par maz” un “par daudz”.
Par samērību kā cilvēkam svarīgāko tikumu un nenoturīgu līdzsvaru Zaķusalas vēsturē stāsta Rūdolfs Reinis Vītoliņš: “Hērodots norāda, ka cilvēkam svarīgākā īpašība ir samērība un līdzsvars. Vienlaikus cilvēks allaž izrīkojas pretēji. Šī ačgārnība gan atrisina pati sevi – pēc negausīgas un neizsvērtas rīcības lietu daba pati atgriežas samērīgās pozīcijās. Šo lietu līdzsvarošanos apliecina Zaķusalas vēsture – koncentrācijas nometne 1919. gada “sarkanā terora” laikā, zvejnieku un enkurnieku ciematiņš pilsētas centrā, ko aizslaucīja TV centrs – tikai daļa no PSRS plāniem salā. Apbūvei apraujoties, tā joprojām ir zaļa oāze pilsētas pūžņa centrā, kas jau atkal stāv jaunu pārmaiņu priekšā.”
Gints Grūbe aplūko mērenību kā vienu no skolas izglītības orientieriem vērtību vēsturiskās nomaiņas kontekstā: “Latvijas skolēniem izglītības programma līdz 2030. gadam plāno mācīt vērtības, kas veidos nākotnes paaudzes nozīmīgu lietpratības daļu. Satura pamatā attīstīs ieradumus, kuru ieviešanas rezultātā nostiprināsies tādi tikumi kā atbildība, godīgums, laipnība, arī mērenība. Mērenība izglītības programmas ieskatā esot rīcības un uzskatu līdzsvarotība, spēja nošķirt saprātīgas vēlmes no nesaprātīgām, prasme atteikties no nevajadzīgā, kā arī atturēšanās no tā, kas traucē personas attīstību. [..] Vērtības mainās ļoti lēni, pat ja tās mēģina ieviest no malas, importēt no ārpuses. Varbūt 2050. gads ir laika nogrieznis, par ko varētu runāt, projicējot nākotni ar mērenības vērtību, bet tikpat labi iecerētā nākotne mērenības zīmē var būt iestājusies jau tagad, kad mēs varam runāt par mērenību “kā prasmi atteikties no nevajadzīgā” un no tā, kas traucē personības attīstību un kas kādai sabiedrības daļai jau piemīt.”
Mērenība vai tomēr… nosvērtība? Filosofi bieži diskutē par vārdiem, un Igors Šuvajevs Platona dialogos rodamo sengrieķu vārdu sōphrosynē aicina tulkot kā “nosvērtība”: “Nosvērtība ir viens no četriem pamattikumiem, bez kura nepastāv krietna dzīve. Zīmīgs ir šī pamattikuma apzīmējums sengrieķu valodā – sōphrosynē. [..] Burtiskā nozīmē šis saliktenis ir „saules pinums” jeb diafragma. Ja nepārprot, var teikt, ka sōphrosynē ir spēcīgas iekšas. [..] Nosvērtība piešķir dzīvei garšu un krāsu, nenosvērtībā dzīve aizņirb, pārtop ņirbulīgā skrējienā, bez elpas, pa galvu un kaklu kaut kur metoties, tā ka pat paša diafragma netiek līdzi. Un tad jau cilvēks vairs nav vesels, viņš ir izkaisījies un dzīvo nesaturīgu dzīvi.”
Māra Rubene saturīgu, krāsu piesātinātu dzīvi saista ar rūpēm par vides ilgtspēju un daudzveidības atzīšanu: “Filosofija šodien aicināta nevis kāpt mākoņos, bet atgriezties uz planētas Zemes, jo uz tās izvēršas akūti risināmas vides, dzīvības aizsardzības un turpināšanas, cilvēces izdzīvošanas problēmas. Domāšana atgūst krāsas: mēs piesaucam “zaļo domāšanu”, varavīksnes toņos iekrāsojas sadarbības balsis… Tā mērenības skaidrošanā līdzās ētikai sevi apstiprina estētika.”
Mūsdienu patēriņa sabiedrība rada izaicinājumu mērenībai, ciktāl patēriņš ir kļuvis par identitātes apliecinājuma pamatformu: es esmu tas, ko es patērēju. Situācijā, kad patēriņa praksēm ir milzīga ietekme uz vidi un sabiedrību, mērenība top par būtisku orientieri ētiska patēriņa izkopšanā, kultivējot jēgpilnas un nekaitīgas baudas un atturoties no nebūtiskām vajadzībām, kuras prasa nesamērīgus resursus un atstāj negatīvu iespaidu uz vidi.
Pārmērības, kurām nododamies regulāri, mēdz kļūt par atkarībām. Atpazīt šādas atkarības ir īpaši grūti, kad tās priecīgi piekopj liela daļa līdzcilvēku. Paula Lūcija Lejiņa sarunā ar Arno Titovu spriež par sociālo tīklu atkarību un citiem mērenības izaicinājumiem mūsdienu jauniešu dzīvē: “Varu atkārtot arī tautā zināmu teicienu “kas par daudz, tas par skādi”. Manuprāt, laiks, kādu man ikdienā aizņem sociālie tīkli, ir par daudz un lielākoties arī ir par skādi. Es jūtos pārsātināta, it kā būtu pārēdusies un man šķebinātu.” Nav nejauši, ka centienus līdzsvarot sociālo tīklu patēriņu ikdienā dēvē par digitālo mērenību.
Eva Johansone mērenības ideāla mūsdienu piepildījumu saredz brīvprātīgās vienkāršības praksēs: “Dzīves vienkāršošana var izpausties dažādi – sākot no lieko mantu atdošanas labdarībai, līdz radikālai urbānā komforta noliegšanai, pārceļoties uz laukiem. Galvenais, lai dzīve kļūtu vieglāka un ritētu lēnāk. Tas viss, protams, draudzīgi arī planētai – mazāk ienākumu, mazāk pirkumu, mazāk atkritumu. Mazāk pārmērību. Vairāk mērenības svaru kausos.”
Kā tu panāc līdzsvaru ar sevi?
***
Swedbank sadarbībā ar dizaina studiju H2E un sabiedrībā zināmiem filosofiem dāvina Rīgas pilsētai piecus izzinošus vides objektus un audiostāstus, kas manifestē idejas un vērtības. Projekta iniciatore ir Swedbank, tā autori ir dizaina studija H2E, ainavu darbnīca ALPS un filosofi Igors Gubenko, Māra Rubene, Igors Šuvajevs, Ella Buceniece, Gints Grūbe, Eva Johansone, Arno Titovs un Paula Lūcija Lejiņa, kā arī vēsturnieks Rūdolfs Reinis Vītoliņš.
Dizaina studijas H2E dizaineru Ingūnas Eleres, Holgera Elera un Mārtiņa Vītola radītās skulptūras vizuāli plastiskā valodā pārtulko piecas ētiskās vērtības jeb tikumus: gudrību, drosmi, mērenību, taisnīgumu un atbildību. Skulptūras daudzveidīgi interpretē vienu un to pašu pamatformu – apli, vēstot par pārvērtībām, kas nodrošina pagātnes ideju aktualitāti šodienā.
Skulptūrās ietvertos vēstījumus šķetina filosofu audiostāsti, kuri aicina uz gudrām, drosmīgām, samērīgām, taisnīgām un atbildīgām pārdomām par šodienas izaicinājumiem, sasaistot tos ar Rīgas apkaimju – Āgenskalna, Zaķusalas, Čiekurkalna, Sarkandaugavas un Pļavnieku – vēsturi un šodienu.
Pārējos vides objektus un audiostāstus meklē šeit.
