Spēja mācīties bērniem ir kopš dzimšanas. Pateicoties tieši šai spējai, mazuļi iemācās velties, līst, rāpot, staigāt un runāt. “Pieaugušo vienīgais uzdevums ir saglabāt bērnos šo zinātkāri, lai viņiem ir prieks darboties un uzdot jautājumus, jo bieži vien tas, ko dara pašreizējā izglītības sistēma un mēs, pieaugušie, – mazliet slāpējam bērna dabisko vēlmi izzināt un dabisko prieku par pašu procesu, jo koncentrējamies tikai uz rezultātu,” saka izglītības psiholoģe Sabīne Vilciņa, kas strādā skolā un piedalās arī pētījumā par to, kā attīstīt sociālās un emocionālās kompetences skolā. Kā piemēru viņa min kāpēcīšu periodu, ko piedzīvo visi vecāki un nereti uztver kā apgrūtinājumu.
“Vecāku uzdevums – izturēt, atbildēt un kopā ar bērnu izzināt šīs atbildes. Ja bērnu interesē tauriņi – aiziet uz Dabas muzeju, Botānisko dārzu, izzināt kopā ar bērnu un noteikti nelikt justies bērnam slikti par to, ka viņš uzdod tik daudz jautājumu. Jo tas noplacina vēlmi pēc tam jautāt vēlreiz,” skaidro psiholoģe Sabīne Vilciņa.
Turklāt bērniem spēlējoties iznākums nav nemaz tik svarīgs. Viņu galvenā motivācija darīt ir tāpēc, ka viņiem patīk darīt.
Bet, kad vecāki sāk pievērst pastiprinātu uzmanību rezultātam, var zust prieks par procesu. Tas nozīmē, ka labāk nevis teikt bērnam: “Cik smuks zīmējums”, bet gan paslavēt, cik labi, ka bērns zīmē, darbojas, ir aktīvs, uzdod jautājumus. Slavēt par iesaistīšanos.
Vienmēr var atrast iemeslu kaut ko nedarīt
Arī Jelgavas valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Iespējamās misijas absolvente Ance Jaks mudina vecākus ļaut bērnam darīt. “Esmu piedalījusies diskusijā par to, kā veicināt lasītprasmi, un vecāki man ļoti uzstājīgi ir jautājuši, kuras grāmatas vajadzētu un kuras nevajadzētu bērnam dot lasīt? Un tas jau pašā saknē parāda, ka, pēc vecāku domām, ir pareizās lietas, kas jāmācās, un sliktās, ko nevajag ļaut izmēģināt un mācīties. Tā var saknē iznīcināt interesi par kaut ko,” uzskata skolotāja, minot vēl vienu piemēru no savas dzīves. “Nesen mudināju vīru aizvest mūsu gadu un trīs mēnešus veco meitiņu uz Tērvetes Tauriņu māju. Viņš atrunājās, ka ārā ir karsts, tauriņu mājā būs vēl karstāks, mašīnā tāls ceļš un meita taču vēl tik maza, varbūt labāk braukt pēc kāda laika, kad viņa būs paaugusies. Un tas ir veids, kā pieaugušie ļoti bieži atrod racionālus iemeslus kaut ko nedarīt. Lai gan īstenībā – meita noteikti kaut ko iemācīsies no tauriņiem arī šajā vecumā!”
Nav jābaidās no kolosālas izgāšanās
Vēl viena svarīga prasme, ko no savas puses uzsver izglītības psiholoģe Sabīne Vilciņa, jo tā cieši saistīta ar spēju nezaudēt zinātkāri, – nebaidīšanās no kļūdām. Proti, vecākiem ļoti svarīgi stāstīt un mācīt bērniem, ka kļūdīties ir pilnīgi normāli un tas ir viens no mācību elementiem. “Mēs visi esam kļūdījušies, un svarīgi par to stāstīt bērniem, atklājot, ko paši no tā esam iemācījušies, jo mācīšanās bez kļūdīšanās vispār nav iespējama,” saka Sabīne Vilciņa. Tas var palīdzēt bērnam pārvarēt nevēlēšanos jautāt. “Mums visiem kaut kas nesanāk, bet veiksmīgākie cilvēki ir tie, kas jautā, pārvarot iedomas, ka tad, ja pajautāšu, izskatīšos kā muļķis. Tieši otrādi – ja pajautāšu, man būs iespēja mācīties. Vecākiem ir svarīgi pieņemt, ka mēs varam kļūdīties, mums var nesanākt un mēs mēģināsim vēlreiz.
Ja man būtu jāizceļ viena prasme, kas nākotnē būs vissvarīgākā, tā būtu – prasme un vēlme mācīties jeb zinātkāre bez bailēm, ka neizdosies. Tad ir ļoti liela iespējamība, ka ar laiku arī izdosies,” saka Sabīne Vilciņa.
Kritiskā domāšana un digitālās prasmes
“Vērojot pasaules tendences, redzams, ka dati šobrīd tiek ģenerēti milzu ātrumā, jau 2014. gadā tika minēts, ka divās dienās tiek saražoti vairāk nekā pieci miljoni terabaiti datu. Salīdzinājumam – viena klēpjdatora cietajā diskā ir viens terabaits, un iedomājieties telpu ar pieciem miljoniem klēpjdatoru. No tā izriet, ka arvien pieaugoša loma nākotnē būs kritiskajai domāšanai, lai no šī milzīgā datu apjoma izvilktu būtiskāko,” ir pārliecināts Emīls Sjundjukovs, IT izglītības fonda Start(IT) vadītājs, minot piemēru, kā nākotnes tehnoloģiju pasaulē būs izmantojama kritiskā domāšana:
“Tēvs apsola uzdāvināt bērnam jaunu datoru, ja viņš atbildēs uz vienu viņa jautājumu. Bērns, protams, ir mūsdienīgs un lieto Google brilles vai Siri asistentu. Tētis prasa, kas ir Bēthovens, un bērns redz divas iespējas: komponistu un suni no filmas Bēthovens, un no viņa kritiskās domāšanas būs atkarīgs, kuru no šīm atbildēm izvēlēties!”
Šis piemērs atspoguļo vēl vienu ļoti būtisku nākotnes prasmi – spēju jēgpilni izmantot digitālās prasmes. “Digitālās prasmes un tehnoloģijas ir lielisks rīks, lai varētu kaut ko radīt. Labākajās augstskolās, piemēram, Kembridžā, apgūstot bioloģiju, apgūst arī spēju šīs zināšanas pārdot, lietojot mākslīgo intelektu, bioinformātikas tehnoloģijas. Arī man gribas akcentēt digitālo prasmju nepieciešamību, jo to izmantojums ir visur… Nav katru dienu jākāpj kājām uz 50. stāvu, ja ir lifts. Mēs varam izmantot automatizāciju, lai darītu radošākus un jēgpilnākus darbus. Vai aizliegt bērniem spēlēt datorspēles? Jebko var izmantot jēgpilni vai nejēdzīgi. Pieaugušo uzdevums ir nevis aizliegt spēlēt, bet iemācīt to darīt jēgpilni,” viedokli pauž Emīls Sjundjukovs.
Radošums un redzējums ārpus rāmja
Eksperti ir vienisprātis, ka nākotnē būs svarīga arī spēja pielāgoties, radoši domāt un skatīties ārpus rāmjiem. Turklāt ļoti svarīgi mācīt bērniem saskatīt, kā dzīvē var izmantot tās zināšanas, ko viņi apgūst skolā. “Lai nav tā, ka visi no galvas iemācās trigonometrijas tabulu, bet daudzi nezina, kāpēc tas vispār jāzina?” uzskata Emīls Sjundjukovskis.
“Tehniskas un praktiskas zināšanas ir visam pamatā, taču daudz svarīgāks ir jautājums, kurš ir gatavs uzņemties atbildību, lai izveidotu kaut ko jaunu, tāpēc manās stundās latviešu valoda nav pašmērķis, bet līdzeklis, lai radītu kaut ko jaunu,” pieredzē dalās Jelgavas valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Iespējamās misijas absolvente Ance Jaks. Viņas stundās skolēni veido avīzes, vārdnīcas, sociālo tīklu kontus, izmantojot valodu kā instrumentu un paralēli apgūstot arī organizatoriskas un sadarbības prasmes.
Vecākiem vairāk jāiesaistās skolas dzīvē
Tāpēc visi eksperti uzsver, ka ļoti svarīgi arī vecākiem iesaistīties gan savu bērnu, gan skolas dzīvē, piedāvājot savas kompetences. “Vecāki aizved bērnus uz skolu un sagaida gatavu produktu, bet neiesaistās paši. Bet ir jānotiek sadarbībai starp vecākiem, skolotājiem, bērniem un nozaru pārstāvjiem,” saka Emīls Sundjukovskis.
Pilnīgi jebkurā bērnā ir izcilības potenciāls, un tieši vecāku viens no galvenajiem uzdevumiem ir to uztaustīt, jo skolā tas ne vienmēr izdodas. Un, ja bērns apzinās, ka ir viena sfēra, kurā viņš ir talantīgs, viss izdosies,” ir pārliecināts Ernests Sviklis.
Arvien biežāk dzirdam, ka nākotnes darba tirgū būs pieprasījums pēc tādām profesijām, par kurām patlaban pat vēl nevaram iedomāties. Un vienīgais, par ko varam būt droši, – gan mums, gan mūsu bērniem nāksies pārkvalificēties.
“Nav svarīgi, kādas būs šīs 10 jaunās profesijas. Ja skolēns būs iemācījies mācīties, tad informācijas apjoms, ko viņš būs apguvis skolā, būs sekundārs, primāra būs prasme un spēja pielāgoties nākotnei,” saka Rīgas 64. vidusskolas direktors un vēstures skolotājs Ernests Sviklis, ar to uzsverot jau daudzkārt diskusijās izcelto tēzi, ka ļoti svarīga nākotnes prasme būs mācēt mācīties.
