Zeme, gaiss vai ūdens?
Siltumsūkņu apkures sistēmas spēj efektīvi pārvērst apkārtējās vides enerģiju siltumā, nodrošinot siltu un komfortablu vidi mājokļos visu gadu. Turklāt līdz ar tehnoloģiju attīstību šis ir arī viens no energoefektīvākajiem risinājumiem ar zemām ekspluatācijas izmaksām. Kā uzsver Māris Bareika, nav labu vai sliktu siltumsūkņu, bet ir vairāk vai mazāk piemērotu konkrētajai vajadzībai, kam būtu jākļūst par galveno argumentu īstā risinājuma izvēlē. Latvijā populārākie mājokļu apsildes siltumsūkņu veidi ir trīs:
- Zemes siltumsūknis – enerģiju iegūst no zemes. Šādas sistēmas ierīkošanai nepieciešami apjomīgi rakšanas darbi, jo siltumu iegūst ar zemē ieraktu, horizontāli vai vertikāli izvietotu cauruļu starpniecību, piedāvājot savākt siltumu, kas noglabāts dziļi zemē, ezera dibenā vai dažus metrus zem zāliena. Zemes siltumsūkņi būs piemēroti lielās ēkās, kur nepieciešams nodrošināt stabilas, augstākas temperatūras. Tomēr, salīdzinot ar citiem risinājumiem, tā uzstādīšanas izmaksas būs vismaz par trešdaļu augstākas.
- Gaiss–ūdens siltumsūknis – šis siltumsūkņa veids izmanto āra gaisa temperatūru, lai apsildītu vai atdzesētu telpas un nodrošinātu karsto ūdeni mājokļiem. Tas darbojas, izmantojot ciklisku procesu, kurā āra gaisa siltumu ar kompresora palīdzību paaugstina līdz lietderīgākai temperatūrai un pēc tam pārnes uz ūdeni. Šis process notiek arī otrā virzienā, ļaujot ierīcei atdzesēt telpas karstos laika apstākļos. Šim risinājumam nav nepieciešami papildu rakšanas, urbšanas vai iekštelpu pārveides darbi.
- Gaiss–gaiss siltumsūknis – par enerģijas avotu tiek izmantots saules sasildītais āra gaiss. Ziemām kļūstot arvien siltākām, kad temperatūras stabiņš reti kad noslīd pat zem -10°C, šis siltumsūkņu veids kļūst arvien populārāks. Tendences rāda, ka vidējā mājokļa platība ir samazinājusies, tāpēc tā sauktais gaiss–gaiss siltumsūknis kļūst par kompromisu starp ieguldījumu un apsildes ieguvumu. Šim siltumsūkņu veidam ir visplašākais pielietojums, jo tie ir piemēroti, sākot no garāžām un hobiju telpām, beidzot ar pirtīm vai mājām, kur nav centralizētas apkures, un pat dzīvokļos. Taču jāņem vērā, ka šī siltumsūkņa veida ražība ļoti zemās temperatūrās krītas, tāpēc varētu būt nepieciešami rezerves telpu apsildes risinājumi.
Izvēloties savai dzīvesvietai piemērotāko risinājumu, jāņem vērā konkrētā mājokļa platība un veids. Ja siltumsūkni plānots ierīkot agrāk uzbūvētā mājā, vērtīga būs informācija par mājokļa iepriekšējo enerģijas patēriņu un temperatūru režīmiem, kas uzturēti, piemēram, radiatoros vai siltajās grīdās.
Šobrīd populāri kļūst veidot hibrīdistēmas, meklējot balansu starp esošo apkures veidu un siltumsūkni. Piemēram, kombinēt esošo gāzes katlu ar gaiss–ūdens siltumsūkni. Tādā gadījumā gāzes apkuri izmanto tikai tad, ja ziemā temperatūra nokrīt, piemēram, zem -15C° vai -17C°. M. Bareika skaidro, ka pārsvarā šādus risinājumu ievieš lielās ēkās, kur cauru gadu ar vienu pašu siltumsūkni nav iespējams apsildīt visu ēku.
Izvērtē atrašanās vietu un elektrības pieslēgumu
Pirms risinājuma izvēles, būtiski izvērtēt vairākus faktorus. Pirmkārt, siltumsūkņa iekārtu atrašanās vieta. Zemes siltumsūkņa gadījumā būs nepieciešama pietiekami liela platība, kurā kontūru ierakt. Gaiss–ūdens un gaiss–gaiss siltumsūkņa uzstādīšana notiks uz speciāliem kronšteiniem tuvu ēkai. Tos neiesaka izvietot uz ēku fasādes gan vizuālu apsvērumu dēļ, gan tāpēc, ka, iekārtām strādājot ar pilnu jaudu, rodas vibrācija, kas var bojāt ēku. Tāpat siltumsūknim būs nepieciešams jaudīgs elektrības pieslēgums – ja vēlamies apkuri ar elektrību, jaudai jābūt atbilstošai un samazinātās elektrības pieslēguma amperāžas nederēs.
Tāpat būtiski apsvērt arī cieņpilnas attiecības ar kaimiņiem. Iekārtu uzstādīšanu saskaņo ar kaimiņiem, īpaši, ja tas plānots tuvu blakus mājas robežai. Lai arī šobrīd tehnoloģijas ir strauji virzījušās uz priekšu, strādājot ar maksimālo jaudu, iekārtas tomēr rada skaņu, un tas, iespējams, kādam var būt traucējoši.
Rūpes par iekārtu arī pēc tās uzstādīšanas
Pēc iekārtu uzstādīšanas lielākoties cilvēki vienkārši bauda iegūto komfortu, jo iekārtas specifisku regulāru apkopi neprasa, tomēr jāatceras, ka jāseko līdzi visam apkures ciklam. Piemēram, jāpievērš uzmanības apkures filtriem un jāpārliecinās, ka izplešanās traukos ir pretspiediens, jāpārliecinās, ka radiators, kas atrodas uz gaisa siltumsūkņa, ir tīrs un laiž cauri gaisu. Šādu ikdienas pakopi var veikt arī tad, ja cilvēkam nav specifisku zināšanu.
Izmaksas jārēķina ilgtermiņā
Šobrīd tirgū var atrast iekārtas plašā cenu diapazonā – ir dārgāki un lētāki ražotāji, bet pieejami arī nezināmi ražotāji, no kuriem M. Bareika gan iesaka uzmanīties. Atkarībā no siltumsūkņa jaudas un veida, tas var izmaksāt no 2500 līdz pat 15 000 eiro, tomēr jāņem vērā, ka šo investīciju veic vismaz uz 15 gadiem. Svarīgi atcerēties, ka iekārtas iegāde ir tikai viena no pozīcijām – papildu līdzekļi jāparedz uzstādīšanai, kas arī būs tieši atkarīga no izvēlētās iekārtas.
Cilvēkiem, kas šobrīd plāno apkuri jaunbūvē vai vēlas nomainīt esošo apkures sistēmu uz jaunu, vērts izmantot kādu no valsts atbalsta programmām, saņemot atbalstu līdz pat 70% no kopējām izmaksām. Šobrīd pieteikšanās nosacījumi ir koriģēti un programmas kļuvušas vēl pieejamākas. Savukārt izdevīgus finansēšanas nosacījumus videi draudzīgas apkures sistēmas iegādei un uzstādīšanai piedāvā arī Swedbank.
Lai atrastu savam mājoklim piemērotāko apkures risinājumu, jāņem vērā ne tikai izmaksas un iespējamie tehnoloģiskie risinājumi, bet arī rūpīgi jāizvērtē jūsu vajadzības un mājas specifikācija. Tad jaunā apkures iekārta būs ne tikai videi draudzīga, bet arī efektīva un finansiāli izdevīga.
- Lai uzzinātu vairāk par siltumsūkņu priekšrocībām, tirgū pieejamiem risinājumiem, kā arī apgāztu dažus no izplatītākajiem mītiem, noklausies arī Swedbank Mājokļu sarunu podkāsta epizodi “Siltumsūknis mājas apkurei – kādu izvēlēties?”
