Sākumā tie bija nelieli, regulāri ieguldījumi uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā, bet vēlāk profesionālā ikdiena Rudītei deva iespēju investīciju vidi iepazīt dziļāk. Pēc viņas pieredzes, nevajag tūkstošus vai miljonus, lai investētu, jo nelieli ieguldījumi summējas un arī ar mazām summām var “spēlēties”, ieguldot daļu arī riskantākos instrumentos. Kopumā, viņasprāt, ieguldīt vajag kaut vai tāpēc, ka tas ļauj atklāt daudz ko jaunu pašam par sevi.
- Kad un kā sākās tavs investores ceļš?
Manā investīciju ceļojumā ir divi pagrieziena punkti. Pirmais bija pirms daudziem gadiem – pieredzējusi kolēģe no laikraksta finanšu nodaļas man, tādam galīgi zaļam zaķim, ieteica noslēgt uzkrājošās dzīvības apdrošināšanas līgumu. Man nebija nojausmas, ko daru, bet es uzticējos par mani tajā laikā zinošākam cilvēkam un sāku ik mēnesi ieguldīt 10 latus. Tā veidojās mana ieguldījumu pieredze, pēc kuras es sapratu, ka ieguldījums aug kopā ar tirgu. Otrais posms ieguldījumu ceļojumā nāca vēlāk, kad kopā ar raidījuma “Pievienotā vērtība” kolēģi sākām pirkt biržas akcijas, un es sāku ieguldīt jau apzinātāk un arī riskantāk.
- Vai līdz ar pieredzi un zināšanām ir mainījies arī tavs investores tips?
Es teiktu, ka mans investora tips ir mainījies no cilvēka ar neskaidru nojautu, ka ir jānoliek kaut kāda nauda neskaidrām nākotnes vajadzībām, uz mērķtiecīgāku ieguldītāju, kurš saprot, kāpēc investēt. Protams, mana riska apetīte ar laiku ir kļuvusi lielāka, jo labāk saproti un spēj riskus savā portfelī kaut kādā mērā sadalīt. Mērogi manām investīcijām uz kopējā fona ir niecīgi, bet pat nelielā portfelī var darīt stabilākas vai riskantākas lietas. Mazas summas netraucē “spēlēties” ar ieguldījumu portfeli, ja apzinies, kuri ieguldījumi ir ar augstāku risku, kuri – ar “spēles” elementu un kuros attiecīgi rēķinies, ka šo ieguldījumu var zaudēt vai tas var nenest cerēto peļņu.
- Pēc kādiem kritērijiem izvēlies, kur investēt, un kā vērtē ieguldījumu rezultātus?
Es neesmu no tiem investoriem, kuri sēž un seko līdzi notikumiem finanšu tirgū. Es pamatā ieguldu, manuprāt, ļoti klasiskos ieguldījumu instrumentos bez jebkādu piedzīvojumu meklēšanas. Manā gadījumā tie ir ieguldījumi “vidējās temperatūras” fondos un krājobligācijās, ko uzskatu par stabilo pamatu savā portfelī. Savukārt, ja runājam par riskantāko galu, tās ir uzņēmumu akcijas, bet es neveicu sarežģītu izpēti par to, kuru no akcijām vajag pirkt. Es vairāk skatos uz nozarēm, kas man šķiet interesantas, kurām ticu, un uz uzņēmumiem, kuri varētu attīstīties. Esmu pati sev atzinusi – šī nav mana pamatinvestīcija. Ja es uzminēšu pareizi – ļoti labi, ja ne, tas nekas, jo tā mēdz gadīties.
- Ko ieteiktu vai neieteiktu tiem, kuri plāno sākt savu ceļu vērtspapīru tirgū un pirmo reizi ieguldīt?
Ir daudz lietu, ko es noteikti neieteiktu. Mani ļoti kaitina, kad man tas jāsaka, bet aizvien vairāk pārliecinos, ka tas ir jāskaidro, cik vien iespējams. Ja kāds sola milzīgu peļņu, tad zini – tas teju nav iespējams. Peļņa ir risks – jo lielāku peļņu tev sola, jo lielāks ir risks. Ja tev sola, ka ieguldījumu dubultos nedēļas laikā, es varu garantēt, ka tevi apkrāps un naudu nozags. Nekas nav par velti. Ja mēs varētu viegli dubultot naudu, pasaulē būtu nopietnas ekonomiskas problēmas, jo mums būtu par daudz naudas. Tas vienmēr ir jāpatur prāta, ka, ja kaut kas izskatās pārāk labi, tad neaiztiec to! Otra lieta, ko es ieteiktu cilvēkiem, kuri vēlas “nogaršot” un saprast, kā strādā investīcijas, ir jāmēģina atsijāt riskantākos ieguldījumus un neieguldīt to naudu, bez kuras dzīve būtu sliktāka. Es esmu nodalījusi nelielu ienākumu daļu, ko ieguldīt riskantākos instrumentos, piemēram, citreiz tie ir pāris desmiti eiro mēnesī. Tas ļauj uz visu raudzīties vieglāk. Ja kādai akcijai ir cenu kritums, nu labi, tikai pāris kafijas biržā ir zaudētas. Taču, ja kādam tas nozīmē kādu nesamaksātu rēķinu, tad šo naudu nevajag investēt.
Ja mēs runājam par to, ko darīt, tad, manuprāt, ja ir kaut neliela interese, vajag pamēģināt ieguldīt. Manuprāt, ieguldot par sevi daudz ko atklājam. Piemēram, pirms es sāku investēt akcijās, nezināju, kā reaģēšu uz zaudējumiem, cik azartiska būšu. Otrs, tu saproti, kā strādā tirgus. Man, piemēram, bija interesanti finanšu tirgū vērot pensiju 3. līmeņa rezultātus, to būtisko kritumu un ar to saistīto šūmēšanos. Man to bija psiholoģiski daudz vieglāk pārvarēt nekā maniem draugiem, kuri neinvestē, jo es uz to raudzījos citādi – esmu redzējusi, kā akcijas “iet” uz leju un uz augšu, esmu mazā mērogā redzējusi, kā mainās tirgi. Trešā lieta, kādēļ uzskatu, ka cilvēkiem ir vērts pamēģināt ieguldīt, ir kumulatīvais efekts. Protams, mans akciju portfelis ir smieklīgi mazs un papildinās tikai par pāris desmitiem eiro mēnesī, bet tas summējas. Ir daži aktīvi, kuriem ir labi rezultāti, un redzi, ka pēc mēnešiem vai gada tavs riskanto investīciju groziņš ir palielinājies. Nevajag domāt, ka vajag tūkstošus vai miljonus, lai varētu investēt. Investīcijas sākumā ir neliela summa, ko noliec, papildini, skaties un mācies. Un tajā brīdī, kad summa, iespējams, kļūst jau lielāka, tad arī vairāk saproti un mazāk kļūdies, rīkojoties ar lielākām summām. Es pati esmu kļūdījusies – nopirkusi akcijas, ko nevajadzēja pirkt, bet, tā kā summas bija maziņas, biju drīzāk pateicīga par mācību. Taču kopumā ir jāmēģina, ir jākļūst finansēs izglītotākiem, jāveido investīciju kultūra, ko nodot nākamajām paaudzēm.
- Varbūt ir kādas atziņas pēc Latvijas Radio īstenotā raidījuma cikla par investīcijām? Vai kļūt par investoru Latvijā ir viegli vai sarežģīti?
Es teiktu, ka Latvijā kļūt par investoru ir vienlaikus ļoti viegli un sarežģīti. Ļoti viegls ir tehniskais process. Ja bez problēmām proti lietot internetbanku, tad arī investēt nav pārāk sarežģīti. Tomēr, manuprāt, sākt pašu investīciju procesu Latvijā ir ļoti grūti, jo mums nav vēsturiski izveidotas investēšanas kultūras. Ar investīcijām bija tā, ka tad, kad es sāku, informācija bija vai nu nekāda, vai arī ļoti sarežģīta. Lasot šādu informāciju, saproti, ka tas nav man, investēt – tas ir pilna laika darbs, nevis kaut kas, ko pa vidu visai pārējai dzīvei dari. Jāatzīst, ka, ja mēs nebūtu izlēmuši pirkt akcijas saistībā ar “Pievienoto vērtību” un par to stāstīt klausītājiem, diez vai būtu saņēmusies to darīt arī privāti. Un tagad daudziem saviem draugiem man nākas skaidrot tiešām absolūti vienkāršus investēšanas pamatus. Es saprotu šos viņu jautājumus, jo arī pati, kad kopā ar Latvijas Radio kolēģi pirkām pirmās akcijas, pusotru gadu skatījos uz tām un nesapratu, kas tālāk. Jā, zināju, ka būs dividendes, bet kā tās tiks izmaksātas, vai būs kaut kur jāiet, jāparakstās? Un citi šāda veida patiesībā elementāri jautājumi. Pēc tam kad izej pirmo ciklu, viss jau šķiet samērā vienkārši. Tāpēc prieks, ka saprotamas un pieejamas informācijas kļūst vairāk!
Vēl kavē tas, ka mums Latvijā šobrīd nav vairāku desmitu gadu gaitā krātu stabilu investīciju stāstu. Mums ieguldīt ir jāsāk no nulles ne tikai naudas, bet arī pieredzes ziņā. Tādēļ prieks, ka pamazām investēšanas kultūra attīstās. Tie, kuri ir piesardzīgi, manuprāt, var pamēģināt krājobligācijas, kas var iedrošināt investēt vēlāk arī citos finanšu instrumentos, jo varēs redzēt, ka, uzticot naudu kādai institūcijai, to saņem atpakaļ. Šī mazā individuālā pozitīvā pieredze iedrošina turpināt. Kopumā mums kā sabiedrībai ir jākļūst drosmīgākiem, un jācer, ka situācija ilgtermiņā ekonomiski un ģeopolitiski kļūs stabilāka, bet ieguldījumi finanšu tirgos nesīs cerētos rezultātus.
***
Šajā rakstā sniegtā informācija ir investora personīgās pieredzes atspoguļojums, kas var nesakrist ar “Swedbank” AS viedokli vai sniegto informāciju. Šis nav ieteikums vai aicinājums iegādāties vai pārdot kādus finanšu instrumentus vai pieņemt citus investīciju lēmumus. Pirms pieņemt lēmumu par investīcijām, iesakām izvērtēt lēmumu piemērotību saviem personīgajiem apstākļiem un zināšanām, kā arī iepazīties ar informāciju, kas pieejama par izvēlēto ieguldījumu objektu.
