Kardiologs Andrejs Ērglis: vecvecākiem jābūt kustībā!

Valsts slavenākais kardiologs, Latvijas Universitātes profesors Andrejs Ērglis ar nožēlu atzīst, ka nav saticis nevienu no saviem vectēviem.

Savukārt vecmāmiņas ir bijušas īpašas, un par daudz ko savā dzīvē dakteris ir pateicīgs tieši viņām. Tagad, kad pats arī ir kļuvis par vectēvu, dzimtas pēctecība Andrejam Ērglim šķiet jo īpaši svarīga – tā, viņaprāt, veido piederības izjūtu savai zemei.

Vecmāmiņa un babuška

Nevienu vectētiņu nesatiku, bet vecmāmiņas gan. No vecmāmiņas Dainas Ērgles iemācījos latvietību, no babuškas Ņinas Fjodorovnas ieguvu cara laika krievu mentalitāti. Mans vectētiņš Pauls Ērglis no tēva puses nāca no Preiļu novada un bija skolu inspektors. Viņš apprecēja manu vecmāmiņu Dainu Leiškalnu – meitu no bagātas zemnieku dzimtas. Vecmāmiņa bija filoloģe ar ļoti plašu redzesloku, daudz ceļojusi, daudz lasījusi.

Viņai bija laiks mani vest uz operām, baletiem un teātriem, bieži vien arī uz tādām izrādēm, kas man kā bērnam nebija īpaši interesantas. Vecmāmiņa man iemācīja, kas ir Latvija, kas ir dzimtene, kas ir gods un darbs.

Savukārt babuška Ņina Fjodorovna, Paula Stradiņa kundze, bija ārste ar plašu redzesloku, vairākām valodām. Viņa varēja daudz izstāstīt par pasaules norisēm un politiku.

Vectētiņš – vēl jauns

Mani vecāki diezgan agri apprecējās, un babuška par to nebija īpašā sajūsmā, viņai šķita, ka tas noticis par agru. Arī es biju dusmīgs, kad mans jaunākais dēls tik agri nolēma veidot ģimeni. Tagad jau gandrīz gadu esmu vectētiņš un ļoti priecājos par mazdēlu. Man teica, ka tas būšot kas īpašs. Ir arī! Kad mazbērns apnīk, varu viņu atdot atpakaļ vecākiem (smejas.) 

Turēties līdzi bērniem un mazbērniem

Uzskatu, ka katra nākamā paaudze ir pārāka par iepriekšējo, tāpēc, lai turētos saviem bērniem un mazbērniem līdzi, ir jāpievērš sev liela uzmanība gan fiziski, gan garīgi. Protams, mēs mīlam savus vecākus, lai kas viņi būtu. Bet es ļoti novērtēju to, ka mani vecāki tāpat kā vecvecāki ir bijuši un ir personības.
Bērniem un mazbērniem ir būtiski redzēt, ka ar vecāku statusu nekas nebeidzas – tā veidojas dzimta un piederības izjūta savai zemei. Vecāki uz saviem bērniem raugās formālāk – ko viņš ēda, ko darīja, ko iemācījās, ko drīkst, ko nedrīkst. Savukārt vecvecāki var parādīt plašāku perspektīvu par lielākām lietām. Vecvecākiem parasti ir vairāk laika mierīgi izrunāt lietas un iedziļināties filozofiskos jautājumos.

Nodot daudzveidīgu pieredzi

Mums ir vajadzīgas lielas un stipras ģimenes! Katrā ģimenē, tāpat kā medicīnā, ir jābūt vismaz četru paaudžu principam.

Katrai paaudzei ir citi uzdevumi: vienam ir jāmācās, otram ir jāsāk strādāt, citam ir jāstrādā un vēl citam – jāmāca. Līdzīgi ģimenēs – jauniem cilvēkiem, kuriem ir mazi bērni, tos izaudzināt var palīdzēt iepriekšējā vai pat aiziepriekšējā paaudze.

Būtiska ir daudzveidīgas pieredzes nodošana bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem.
Kad saproti, ka sistēmas caurvijoties kļūst stiprākas, ir daudz vieglāk pieņemt vecāku un vecvecāku mācības un otrādi – pieņemt to, ka jaunā paaudze ir citāda un dzīvo savādāk.

Jākļūst jaunākiem

Tas, ka jūsu bērniem ir bērni, nekādi nemaina jūsu attieksmi pret dzīvi, nepadara jūs vecākus. Vai arī tieši pretēji – maina: jūs esat spiesti kļūt jaunāki, dauzīties, bumbu spēlēt.

Jebkurā vecumā ir svarīgi būt kustībā. Kā teica mana babuška – nav ko gulēt, celies un dari!

Nenoliedzami, mans dzīves temps ir ātrs, bet es arvien biežāk aizdomājos par to, ko kādreiz teica mani skolotāji – ka dažkārt jāvelta laiks arī vienkārši padomāšanai. Un tomēr – kustībā!

Veselība un prieks dzīvot

Līdz šim mūsu valsts lielākā problēma ir bijusi zema dzīves kvalitāte, cilvēki mira 60–70 gados, kas, no modernās medicīnas viedokļa, ir ļoti agri. Daudzās ģimenēs nav bijis pat triju paaudžu.

Lai sasniegtu maksimālu kvalitāti ģimenē, ir būtiski darīt visu, lai mūsu vecvecākiem, vecākiem un mums pašiem būtu laba veselība un prieks dzīvot.

Tāpēc jebkurā vecumā ir svarīgas regulāras kustības, pārdomāts uzturs, ikdienas gandarījums par to, ko darām, un vispārēja labsajūta ģimenē.

Ko iesaku izdarīt ikvienam:

  • Atrodiet sev tīkamu fizisko aktivitāti: ātras pastaigas ar suni, nūjošanu, riteņbraukšanu vai ko līdzīgu, kas ritmiski trenētu, bet nepārpūlētu sirdi. Dārza ravēšana un zāles pļaušana neskaitās!
  • Izmēriet asinsspiedienu un dariet to regulāri! Asinsspiedienam jebkurā vecumā ir jābūt tuvu 120/80 mmHg. Ja tas ir paaugstināts, informējiet ģimenes ārstu vai lūdziet padomu kardiologam.
  • Veiciet asinsanalīzes – uzziniet, kāds ir jūsu holesterīna skaitlis (tam jābūt līdz 5 mmol/l), un izrēķiniet savu ķermeņa masas indeksu. Izmantojiet formulu: ĶMI = svars (kg) / augums (m)2. Ja iegūtais skaitlis ir virs 25, pārdomājiet savu ēdienkarti un ieplānojiet vairāk fizisku aktivitāšu.
  • Izlasiet grāmatu, kas jums patika pirms 20 gadiem – tas jums būs pārsteigums! Vai arī pārlasiet pasakas vai kādas bērnu grāmatas, Jaunsudrabiņu, Lindgrēni – tur var smelties patiesu dzīvesprieku.
  • Noskatieties kādu 50. gadu filmu, piemēram, „Romas brīvdienas”, vai arī tieši pretēji – aizejiet uz kino un noskatieties ko supermodernu. Man tas palīdz atslēgties un nemanot uzkrāt spēkus.
  • Aizbrauciet uz mežu. Vienkārši aizbrauciet klusumā pastaigāties.
Aptauja

Kura, tavuprāt, ir tavas finanšu veselības vājākā vieta?