Darba devējam aizliegts atsaukt darbinieku no atvaļinājuma. Respektīvi, Darba likums (DL) neparedz šādas darba devēja tiesības. Tāpat arī darbinieks nav tiesīgs vienpersoniski pieņemt lēmumu par atvaļinājuma pārtraukšanu.
Par pienākumiem un tiesībām attiecībā uz darbinieku atvaļinājumiem stāsta Gita Oškāja, zvērinātu advokātu biroja A. Kazačkovs un partneri zvērināta advokāte. Darbiniekam ir gan tiesības izmantot (lūgt piešķirt) atvaļinājumu, gan pienākums izmantot atvaļinājumu (ja tāds piešķirts).
Izņēmumu gadījumos, ārkārtas situācijā (piemēram, avārija) vai pie apstākļu sakritības (daudziem darbiniekiem iestājusies darbnespēja), puses var labprātīgi vienoties par to, ka atvaļinājums tiek pārtraukts vai pārcelts, tomēr šādam situācijas risinājumam ir jābūt kā izņēmumam nevis ikdienas normai. Jebkurā gadījumā darba devējs nav tiesīgs piespiest darbinieku pārtraukt atvaļinājuma izmantošanu un sodīt par šāda prettiesiska rīkojuma no darba devēja puses (par atsaukšanu no atvaļinājuma vai atvaļinājuma pārtraukšanu) nepildīšanu.
Atvaļinājuma mērķis ir nodrošināt darbiniekam pienācīgu atpūtu, līdz ar to nav pieļaujams, ka tiek aizskartas darbinieka tiesības uz atpūtu.
DL 149.panta pirmā daļa nosaka, ka ikgadējais apmaksātais atvaļinājums nedrīkst būt īsāks par četrām kalendāra nedēļām. Tā paša panta otrā daļa nosaka, ka darbiniekam un darba devējam vienojoties, ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu kārtējā gadā var piešķirt pa daļām, taču viena no atvaļinājuma daļām kārtējā gadā nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendāra nedēļām.
Tādējādi atlikušo ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma daļu – ne mazāk kā divas nedēļas – puses var dalīt. DL nenosaka nekādus šķēršļus attiecībā uz atlikušās daļas dalīšanu pa dienām, tomēr šeit pusēm ir jārīkojas saprātīgi. Respektīvi, ir jāsaprot, ka atvaļinājuma mērķis ir nodrošināt darbiniekam pilnvērtīgu atpūtu, un diez vai atvaļinājuma daļas sadalīšana pa dienām sasniegs mērķi. Diemžēl tiesu prakse šajos jautājumos nav, līdz ar to atliek katram darba devējam un darbiniekam labticīgi interpretēt un piemērot DL normas.
Nebūtu nekas nosodāms, ja darba devējs piešķir daļu – piemēram, vienu, divas vai trīs darba dienas - ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma kā izņēmumu, ja darbiniekam ir tāda nepieciešamība un ar to darba devējam nerodas pārmēru lieli sarežģījumi organizēt darba procesus. Tomēr ar ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dalīšanu pa darba dienām nevajadzētu aizrauties un uzskatīt to par normu.
Praksē daudzi darba devēji darba kārtības noteikumos vai citos iekšējos normatīvos aktos precizē atvaļinājuma piešķiršanas kārtību, piemēram, nosakot, ka atvaļinājumu var dalīt tikai pa nedēļām, kas palīdzēs to uzskaitīt un ieviesīs skaidrību pašiem darbiniekiem. Turklāt, ja darba devējs ir noteicis, ka atvaļinājumu var dalīt tikai nedēļās, tas nenozīmē, ka puses nevar vienoties par izņēmumu.
Visu rakstu „Par atvaļinājumu piešķiršanu un izmantošanu” var lasīt žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” jūnija numurā.
