Inta Plūmiņa, Swedbank Ilgtspējas attīstības vadītāja
Ķieģelīti pa ķieģelītim būvētā Eiropas ilgtspējas pārvaldības arhitektūra (sistēma) ir piedzīvojusi īstu zemestrīci. Eiropas Komisija (EK) ir iecerējusi būtiski mazināt ilgtspējas informācijas atklāšanas prasības uzņēmumiem, vienlaikus finanšu sektoram izvirzītās prasības pieaug. Lai labi iecerētā nosacījumu vienkāršošana, sasniegtu mērķi, ir jāmazina regulatīvās pretrunas starp dažādām nozarēm.
Finanšu sektors ir viens no ietekmīgākajiem enerģētiskās pārejas (transformācijas) virzītājspēkiem. Iemesli ir itin vienkārši – nozares ilgtermiņa noturība ir saistīta ar klimata un vides pārmaiņu riskiem, tādēļ finanšu iestādēm ir pienākums izvērtēt gan šos, gan arī pārējos ESG (vides, sociālos un pārvaldības) aspektus.
Spilgts piemērs ir siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju uzskaite un mazināšana. Starp citu, Latvija ir iezīmējusi apņemšanos līdz 2030. gadam par 17% mazināt SEG emisijas, salīdzinot ar 2005. gadu. Šī apņemšanās ir nostiprināta arī jaunajā Ekonomiskās ilgtspējas likumā, kas patlaban ir saskaņošanas procesā. Swedbank gadījumā mūsu pašu darbības radītās emisijas veido vien aptuveni piecus procentus (Bain & Company aprēķini par banku tirgu kopumā, 2019) no kopējā emisiju apjoma, kas attiecas uz banku. Lielāko daļu veido emisijas klientu portfeļos – gan kreditēšanas, gan investīciju portfelī. Tādējādi, lai banka sasniegtu savus izvirzītos klimata mērķus un sekmētu uzsāktā kursa ilgtermiņa noturību, mums ir svarīgi gan mudināt savus klientus izvēlēties videi draudzīgākus risinājumus, gan arī iegūt informāciju par to patieso sniegumu ilgtspējas jomā. Uzticami un auditēti ilgtspējas ziņojumi ir svarīgs šādas informācijas avots.
Kādēļ tas ir svarīgi? Kā zināms, oglekļa dioksīds ir lielāks globālās sasilšanas veicinātājs, tā mainot klimatu un palielinot ekstrēmu laika apstākļu biežumu.
To redzam arī Latvijā. Tā Swedbank apdrošināšanai pērn aptuveni trešo daļu (31%) no atlīdzībām par mājokļa bojājumiem veidoja atlīdzības dabas stihiju radīto postījumu dēļ.
Eiropas Centrālā banka (ECB) ir aplēsusi, ka patlaban Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīvas (CSRD) tvērumā iekļūst nedaudz vairāk nekā trešā daļa (37%) SEG emisiju, ko rada Eiropas Savienībā strādājošie uzņēmumi. Tas nebūt nav daudz. Gadījumā, ja stāsies spēkā omnibusa pakotne pašreizējā redakcijā, dramatiski mazināsies uzņēmumu skaits, kuriem obligāti jāatklāj ilgtspējas informācija. Tiek lēsts, ka nebūs jāziņo vismaz 80% iepriekš plānoto ziņotāju. Sekas – būtiska ar ilgtspēju, tostarp SEG emisijām saistītās informācijas pieejamības samazināšanās. Tostarp mazāka ticamu datu esamība arī finanšu iestādēm un investoriem apgrūtinās ESG faktoru izvērtēšanu, pat neskatoties uz to, ka prasības par ESG risku vadību kļūst aizvien stingrākas. ECB arī brīdina, ka klimata un bioloģiskās daudzveidības standarti satur svarīgu informāciju, kas palīdz izvērtēt fiziskos un pārejas riskus, tādēļ to mainīšanai būtu jābūt piesardzīgai.
Efektīva biznesa ilgtspējas risku izvērtēšana bieži vien nav iespējama bez vērtības ķēdes analīzes.
Ja finanšu iestādēm informācija par vērtības ķēdēm būs nepieciešama, bankas un investīciju fondi turpinās to pieprasīt, pat neskatoties uz to, ka aktuālie vienkāršošanas priekšlikumi Pienācīgas rūpības direktīvā (CSDDD) paredz aprobežoties tikai ar informācijas apkopošanu par pirmā līmeņa piegādātājiem. Normatīvie akti to pieļaus. Turklāt finanšu joma ir bizness ar ilgiem termiņiem, tādēļ tirgus dalībnieki dara visu, lai pieņemtu pamatotus lēmumus par kredītiem un ieguldījumiem un pienācīgi pārvaldītu riskus.
Ne velti Norvēģijas naftas fonds (Norges Bank Investment Management), kas pārvalda Norvēģijas valdības pensiju fondu, ir paaugstinājis ar ilgtspēju saistītās prasības uzņēmumiem, kuros plāno ieguldīt savus līdzekļus. Viens no pasaulē ietekmīgākajiem ieguldītājiem, kas pārvalda aktīvus vairāk nekā 1,5 triljonu eiro vērtībā, pieprasa skaidru atbildību par ilgtspēju uzņēmuma padomes līmenī, izvirzītus zinātnē balstītus mērķus klimata un vides jomā, augstākajiem standartiem atbilstoši cilvēktiesību ievērošanas pārbaudi, ESRS, GRI vai TCFD standartiem atbilstošu ziņošanu.
Pati par sevi ilgtspējas ziņošanas prasību vienkāršošana un sinhronizācija starp dažādām nozarēm nav nekas slikts vai nevajadzīgs. Kustības #WeAreEurope 26 Eiropas valstīs veiktā uzņēmumu aptauja atklāja, ka biznesa lielākie iebildumi ir laikietilpīga un dārga ilgtspējas pārskatu sagatavošana, kā arī skaidru informācijas apkopošanas vadlīniju trūkums. Līdzīgus secinājumus mēs izdarījām arī Latvijā, apmainoties ar pieredzi ar uzņēmumiem, kas pirmo reizi gatavoja ilgtspējas ziņojumus atbilstoši jaunajām prasībām. Pirmā gada mērķis bija sasniegt atbilstības prasības, citas nianses atstājot nākamajiem ziņojumiem.
Proti, ir skaidrs, ka uzņēmumi, kuri jau ieguldījuši resursus un zināšanas ilgtspējas pārvaldības izveidei, būtu daudz priecīgāki par pārdomātiem un mērķtiecīgiem uzlabojumiem, labi strukturētu pieeju sistemātiskai ESG risku vadībai, nevis dramatisku obligātās ziņošanas tvēruma mazināšanu.
Arī aptuveni 150 ietekmīgi Eiropas līmeņa uzņēmumi, tostarp IKEA mātesuzņēmums “Ingka Group”, somu “Nokia”, Francijas enerģētikas uzņēmums “EDF” un Lielbritānijā bāzētais enerģētikas koncerns “Vatenfall”, vācu apdrošinātājs “Allianz” atklātā vēstulē mudina saglabāt ES ilgtspējīgas finansēšanas regulējuma pamatus. Proti, Eiropas Savienības ekonomisko un ilgtspējas mērķu sasniegšanai ir nepieciešama saprotama un stabila politika, kas ietver gan nefinanšu (ilgtspējas) ziņošanu, gan pienācīgas rūpības ievērošanu.
Savukārt ECB un Eiropas ilgtspējas un finanšu speciālistu kopiena norādījusi, ka nav prātīgi no obligātās ziņošanas izslēgt vidēja lieluma uzņēmumus (500 – 1000 darbinieku), kā to paredz EK. Racionālāk būtu izveidot tiem biznesa lielumam atbilstošus noteikumus, it īpaši tādēļ, ka liela daļa uzņēmumu neiebilst pret obligātu ziņošanu. Pirms “pulksteņa apturēšanas” (stop-the-clock), proti, ziņošanas atlikšanas uz diviem gadiem, daudzi šā līmeņa uzņēmumi jau bija sākuši nopietnus priekšdarbus ziņojuma sagatavošanai. Tagad ir mulsums un apņemšanās ziņot brīvprātīgi.
Mēs visi būtu ieguvēji, ja ar ilgtspēju saistīto normatīvo aktu vienkāršošanas rezultāts būtu samērīgs pārskatu sniegšanas regulējums un labākas nozaru vadlīnijas. Tas palīdzētu uzturēt vienlīdzīgāku konkurenci, padarītu vienkāršāku, caurskatāmāku un lētāku datu apstrādi, mazinātu ilgtspējas informācijas interpretāciju risku un ļautu iegūt jēgpilnāku statistiku. Rezultāts būtu labāka ilgtermiņa noturība un mazināta klimata pārmaiņu ietekme.
