Patlaban Roberts ir “GoCardless” viceprezidents. Intervijā Swedbank Private Banking vadītājai Astrai Šepai viņš stāsta par savu investīciju pieredzi, jaunuzņēmumu vidi un citām aktuālām tēmām.
Kas pamatā veido tavu investīciju portfeli un kāpēc?
Jau investīciju gaitu pirmsākumos es sapratu, ka man svarīgākais ir saglabāt turību, neveicot augsta riska darbības. Tāpēc lielāko daļu no saviem līdzekļiem ieliku biržā kotētajos fondos, kuri ir pēc iespējas diversificētāki visas pasaules līmenī. Lai ieguldītu fondos, ir jānotic diezgan vienkāršām tēzēm. Pirmkārt, ka pasaulē būs arvien vairāk cilvēku, kas patērēs pakalpojumus un iegādāsies produktus, un, otrkārt, ka uzņēmumi kļūs arvien produktīvāki. Manā izpratnē abi šie kritēriji, visticamāk, piepildīsies, ļaujot augt arī diversificēto fondu vērtībai.
Neieguldu atsevišķos tirgos vai uzņēmumos, jo, manuprāt, tas būtībā ir pilna laika darbs. Ir lielie uzņēmumi ar daudziem gudriem cilvēkiem “aizmugurē”, kuri ar to nodarbojas, un es nekad to nevarēšu izdarīt labāk. Ja vēlas ieguldīt jau noteiktos tirgos vai uzņēmumos, ir jāsaprot konkrētā specifika. Tādu zināšanu man nav, tāpēc to nedaru.
Vēl daļa no mana portfeļa ir ieguldījumi uzņēmumu obligāciju fondos. Obligācijas, ņemot vērā pašreizējās Euribor likmes, ir kļuvušas daudz pievilcīgākas. Neesmu makroekonomists un nezinu, kas ar likmēm pasaulē būs tālāk. Intuīcija saka priekšā, ka līdz šim diezgan ilgi esam dzīvojuši negatīva Euribor laikā, kas arī nebija īsti normāla parādība. Jebkurā gadījumā šī ir tikai viena daļa no mana portfeļa. Te jāteic, ka, manuprāt, daudzi ne līdz galam izprot to, ka obligācijas ar 10–15 procentu likmi jau ir visai augsta riska instruments. Arī manā portfelī ir obligācijas ar lielāku atdevi, bet es apzinos, ka tā ir vidēja vai pat augsta riska investīcija.
Un, protams, kā lielam start-up vides fanam un ekosistēmas patriotam salīdzinoši neliela daļa no mana kopējā portfeļa ir investīcijas jaunuzņēmumos, ko es veicu dažādās formās – tiešā veidā, caur eņģeļu konsorcijiem vai riska kapitāla fondiem. Tas ir spekulatīvs ieguldījumu veids, bet to daru lielas mīlestības vārdā pret start-up vidi. Gribu, lai jaunajiem izdodas, un būt aktīvam eņģeļu investoram ir veids, kā es varu sniegt pienesumu nozarei.
Tava pieeja portfeļa veidošanai izklausās ļoti prātīga, jo uzminēt, kas notiks ar atsevišķiem tirgiem vai uzņēmumiem tiešām nav viegli.
Tajā pašā laikā man ir daudz pazīstamu cilvēku, kuri investē atsevišķos tehnoloģiju uzņēmumos, kam ir gājis stipri labāk nekā pārējiem, – “Nvidia”, “Amazon” utt. Arī medicīna ir izcils piemērs ar “Novo Nordisk” un citu farmācijas uzņēmumu panākumiem. Tā ka stratēģija var būt arī šāda, bet tas nav īsti mans ceļš. Lai gan nāku no riskantās start-up vides, ieguldījumos esmu diezgan konservatīvs. Nedarbojos, piemēram, arī kriptovalūtu lauciņā, lai gan pazīstu vairākus cilvēkus, kas ir pietiekami labi tur nopelnījuši. Taču es šo jomu nesaprotu, un spekulācijas pašas par sevi mani arī īsti neinteresē.
Plašāk skatoties, ir atšķirības, kādus ieguldījumus ir jēga veikt, ja kontā ir tūkstotis vai simt miljonu eiro. Manuprāt, ir lietas, kuras nevar replicēt, un instrumenti, kuriem nemaz nevar piekļūt, ja nav pieejams noteikts brīvo līdzekļu apjoms.
Ļoti jūtama tava ticība jaunuzņēmumu nozarei, kur Baltijā un arī Latvijā esam gana spēcīgi uz Eiropas un pasaules fona.
Tā noteikti kļūst jau ļoti nopietna nozare. Cilvēki neapzinās, cik mums šī joma ir attīstīta. Igaunijā, manuprāt, ap trim procentiem no valsts iekšzemes kopprodukta rada tieši jaunuzņēmumi. Baltijā ir aptuveni 10 start-up riska kapitāla fondu, ar kuru starpniecību ir iespējams ieguldīt. Vēl ir arī jau pieminētie eņģeļu konsorciji. Eņģeļu investīcijas nozīmē tiešāku lēmumu pieņemšanu, savukārt ieguldījumu fondā investors neizdara tiešus lēmumus attiecībā uz jaunuzņēmumu, bet saņem atskaites – līdzīgi kā jebkurā citā fondā.
Taču tās ir augsta riska investīcijas, bet investoru pratība attiecībā uz tām vēl ir visai zema. Liela daļa cilvēku, kas Latvijā patlaban veic eņģeļu investīcijas, nesaprot, ko viņi dara. Klasiskajā investēšanā pieeja ir šāda – es veikšu 10 investīcijas, un no katras man būs ap pieci procenti ienesīguma gadā. Taču, investējot start-up uzņēmumos, trīs no viņiem “izbeigsies”, trīs stagnēs, trīs lēnām darbosies, un starp tiem principā meklē to vienu uzvarētāju, kas, cerams, “izšaus”.
Tas nozīmē, ka jāmāk taisīt diversificētus portfeļus start-up vidē. Ja veiksi vienu investīciju, ļoti iespējams, ka trāpīsi starp tiem 90 procentiem, kas “neizšauj”.
Fondi no investoriem noņem lielu daļu riska, un tiem ir labas vēsturiskās atdeves – ap 10–15 procentiem. Tiem, kas ļoti labi prot atlasīt “uzvarētājus”, atdeves ir vēl lielākas. Taču kopumā investīcijas jaunuzņēmumos ir ļoti nelikvīdas, ko daudzi nesaprot. Tie ir kā minimums 10 gadi, kuros nauda tiek nolikta aiz slēgtām durvīm.
Par tehnoloģijām un mākslīgo intelektu šobrīd tiek runāts visur. Kāds ir tavs viedoklis, kā tas viss varētu attīstīties?
Nāku no nozares, kas ir early adopters, proti, vieni no pirmajiem testē un lieto jaunās tehnoloģijas. Redzu daudzus uzņēmumus gan Latvijā, gan Eiropā, kas izmanto šīs tehnoloģiju iespējas. Nenoliedzami, lielie valodu modeļi ir pavēruši daudzas iespējas, jo caur tiem var uztaisīt risinājumus ļoti daudzām nozarēm un problēmām, piemēram, medicīnā. Teikšu tā: es nezinu, kas tieši to vērtību radīs, bet zinu, ka vērtība tur būs. Tas ir tikai tehnoloģiju adaptācijas cikla jautājums. Tāpat kā radās “iPhone”, bet pēc tam tika veidotas visas lietotnes, kas ļāva rasties “Bolt” un citiem piemēriem.
Turklāt no malas galalietotājs var pat nejust, ka šī jaunā tehnoloģija jau tiek lietota, tā ir kā daļa no produktivitātes vai servisa kvalitātes uzlabošanas.
Vienmēr interesanti paklausīties personisko stāstu par kļūdām un veiksmēm. Tev ir tādas bijušas?
Es esmu jaunuzņēmuma dibinātājs, un finansiāli, domāju, nevar dzīvē izdarīt sliktāku lēmumu. Ja mēs objektīvi, tīri matemātiski skatāmies, tā tas ir. Gadās izvilkt laimīgo lozi, bet tas ir smags darbs un panākumu pamatā ir arī ļoti liels veiksmes faktors. Paradoksāli, bet kā ieguldītājs es esmu ļoti konservatīvs. Laikam māku darboties tikai galējībās. Neesmu izšķērdīgs, bet nemāku arī taupīt. Kļūdas investīciju pieredzē īsti nav bijušas, jo es tām pieeju ļoti metodiski un ar savu portfeli neesmu arī atklājis kaut ko pilnīgi nebijušu. Esmu analītisks un ņemu vērā datus. Ja zini, kādi ir mērķi, tad šādu pieeju var izpildīt diezgan mehāniski. Varbūt mana riska tolerance no start-up pieredzes ļauj vieglāk “sagremot” arī zaudējumus, kad tie gadās.
Investīcijas ir lieta, kas mani jau kādu laiku ir interesējusi, jo man patīk matemātika. Mūsdienās ir daudz dažādu avotu, kur smelties informāciju. Lieliski ir arī tas, ka pēdējos gados ir samazinājies tas līmenis, ar kādu cilvēks var sākt investēt, arī komisijas ir būtiski mazinājušās.
Cilvēku naudas lietās mēdz vadīt arī emocijas. Vai esi pilnībā racionāls?
Šobrīd lasu grāmatu, kurā ir viena interesanta doma, kas ļoti saskan ar manu naudas filozofiju: vienmēr nav jāpieņem tikai racionāli lēmumi. Piemēram, hipotekārais kredīts ir izcils racionāla lēmuma piemērs, jo tad brīvo naudu vari ieguldīt kaut kur citur. Tomēr vienlaikus var nopirkt māju par šo brīvo naudu un par to vairs nedomāt.
Daudzi mani finanšu lēmumi nav racionāli, jo ir lietas, kuras man ir svarīgākas par to, kā nopelnīt katru nākamo eiro. Man nauda ir instruments. Nauda pati par sevi nepadara mani laimīgu, bet es to varu izmantot, lai savas zemapziņas vajadzības īstenotu un par tām neuztrauktos.
Kad cilvēks domā par naudu, viņam vajadzētu arī saprast, kāpēc viņš kaut ko dara. Vienam ir labi taupīt 30 gadus, lai būtu forša pensija, citam savukārt vispār nekrāt, īrēt lietas un ceļot apkārt pasaulei. Cilvēkam pirmām kārām pašam jāuzdod sev jautājums – kas mani dara laimīgu un kāds ir mans dzīves mērķis?
