Kā izveidot savu investīciju portfeli?

Kā to pareizi izdarīt? Skaidro Swedbank investīciju jomas eksperts Rolands Zauls, kuram ir ne tikai plaša profesionālā pieredze, bet arī personīgi uzkrātas zināšanas kopš laikiem, kad Rolands vēl mācījās vidusskolā un spēra savus pirmos soļus investīciju pasaulē.

1. Nosaki laika nogriezni atbilstoši savam vecumam, laikam līdz pensijai un tēriņu mērķiem.

Pirmais solis veiksmīga investīciju portfeļa izveidē ir saprast, cik garš būs ieguldījumu termiņš jeb cik ilgi plāno ieguldīt savus līdzekļus pirms tie būs nepieciešami. Tas būs pamats turpmāku svarīgu investīciju lēmumu pieņemšanā. Lai to izdarītu, jāizvērtē maksimāli tev pieejamais ieguldījumu termiņš  – kāds tas ir investīciju portfeļa izstrādes brīdī. Tam seko laiks, kas palicis līdz brīdim, kad ir plāni attiecībā uz lielākiem pirkumiem.

2. Izvērtē savu riska toleranci

Tas, uz cik ilgu laiku vari novirzīt savus brīvos līdzekļus investīcijām, arī palīdzēs noteikti tavu riska toleranci.

Lai labāk izprastu riska toleranci, to var aplūkot no diviem aspektiem - objektīvās riska tolerances un subjektīvās riska tolerances. Objektīvā riska tolerance ir riska līmenis, ko vari uzņemties, ņemot vērā savus konkrētos finanšu apstākļus un laika nogriezni. Piemēram, ja līdz pensijai ir atlikuši pieci gadi, tava riska tolerance visticamāk ir zemāka nekā divdesmitgadniekam. Tāpat, ja tuvāko piecu gadu laikā plāno apmaksāt savas atvases studijas augstskolā, tava riska tolerance visticamāk būs daudz zemāka nekā cilvēkam bez ģimenes.

Savukārt ar subjektīvo riska toleranci saprot cilvēka dabīgo gatavību riskēt, t.i. daži cilvēki gluži vienkārši ir gatavi riskēt vairāk nekā citi.

Tas nozīmē, ka mūsu riska tolerance ir vienlīdz atkarīga gan no mūsu rakstura un attieksmes, gan no pašreizējās dzīves fāzes.

Ņemot vērā savu riska toleranci, arī vari labāk saprast, kādus finanšu instrumentus izvēlēties savā portfelī, jo dažādiem aktīviem ir dažādi riska līmeņi.

• Zema riska aktīvi, piemēram, ir valdību obligācijas, korporatīvās obligācijas. Šādus noguldījumus arī dēvē par fiksētā ienākuma vērtspapīriem. Ieguldot šādos aktīvos, pastāv zema iespējamība pilnībā vai daļēji pazaudēt savu kapitālu. Kopumā valdību obligācijas ir uzskatāmas par vismazāk riskanto no šāda veida ieguldījumiem, jo to pamatā ir valdības finanšu spēks. Iegādājoties kādas valdības obligācijas, parasti ir augsta pārliecība, ka tās atmaksāsies. Tas gan, protams, ir atkarīgs no tā, kādas valdības obligācijas iegādāsies. Piemēram, ASV valdības obligācijām būs zemāks risks, nekā Itālijas valdības obligācijām.

• Augsta riska ieguldījumi var būt atsevišķu uzņēmumu akcijas, ieguldījumu fondi, biržā tirgoti fondi (ETF) u.tml. Šeit neapdomīgi rīkojoties kapitālu iespējams pazaudēt daļēji vai atsevišķos gadījumos pilnībā, jo pamatā esošo aktīvu cenas ir pakļautas lielākām svārstībām.

Taču atceries, ka bez riska nav ieguvuma. Lai gan ar zema riska aktīviem tradicionālā izpratnē ir iespējams saglabāt savu kapitālu, tiem ir zems ienesīgums. Savukārt augsta riska aktīviem ienesīgums ir lielāks.

3. Kuram investora tipam atbilsti?

Piemēram, konservatīva investora (primāri ieguldījumi tiek veikti 100% zema riska aktīvos valsts vai uzņēmumu obligācijās) primārais mērķis ir kapitāla saglabāšana. Lai gan konservatīvais investors vēlas pieaugumu, galvenais dzinulis tomēr ir vēlme aizsargāt savus ieguldījumus no vērtības krišanās.

Sabalansētais investors (ieguldījumi parasti tiek veikti līdz 50% augsta riska aktīvos, piemēram, uzņēmumu akcijās un līdz 50% zema riska aktīvos) tiecas pēc mērenas izaugsmes. 

Šiem investoriem kapitāla saglabāšana nav tik svarīga, cik konservatīvajiem investoriem. Vienlaikus viņiem arī pieaugums nav tik būtisks, kā agresīvajiem investoriem.

Agresīvais jeb aktīvas stratēģijas investors (ieguldījumi 100% tiek veikti auksta riska aktīvos) vēlas augstu ienesīgumu ar potenciāli augstāku riska cenu. Šo investoru galvenais dzinulis ir vēlme sasniegt lielu pieaugumu.

Tad, kad esi noteicis savu riska tolerances līmeni un to, kāda veida investors esi, vari sākt domāt par to, ar kādu stratēģiju sasniegt savus investīciju mērķus. Mūsu riska tolerances līmenim un investora tipam ir tieši ietekme uz mūsu investīciju mērķiem. 

4. Izvēlies investīciju pieeju

Pastāv aktīvā un pasīvā ieguldīšanas pieeja. Vairums jauno investoru izvēlas aktīvu klases veidot, izraugoties atsevišķas akcijas un obligācijas, ko var dēvēt par aktīvo ieguldīšanu. Taču vēlos vērst uzmanību, ka šai stratēģijai piemīt vairāki trūkumi (domājot tieši privātā portfeļa kontekstā).

• Tie, kas izvēlas atsevišķas akcijas, reti, kad apsteidz tirgu. Jēdziens “tirgus apsteigšana” nozīmē gūt augstāku ienesīgumu, nekā nosaka indekss, piemēram, S&P 500. Cilvēki, kas izvēlas atsevišķas akcijas, tic, ka var pārspēt tirgu un gūt augstāku ienesīgumu. Taču patiesībā tā notiek ļoti reti. Saskaņā ar JP Morgan, “visi pierādījumi norāda uz bēdīgo faktu, ka ierindas jeb mazo investoru sasniegtie rezultāti kopumā ir zemāki par tirgus vidējo rādītāju. Tiecoties “pārspēt tirgu”, viņi patiesībā tam zaudē”.

• Aktīvā ieguldīšana nozīmē īstermiņa pieeju. Tieši iegādājoties atsevišķas akcijas, pastāv risks veidot īstermiņa pieeju investīcijām. Jūs pirksiet un pārdosiet akcijas, vadoties no īstermiņa tirgus svārstībām, kas diemžēl bieži vien noved pie ievērojamiem zaudējumiem. 

• Statistika apliecina, ka pasīvā ieguldīšana ir pareizā izvēle. Pasīvās ieguldīšanas pamatā ir ilgtermiņā atbilstoši diversificēta ieguldījumu stratēģija. Lai arī mēs nevaram paredzēt nākotni, mēs daudz varam mācīties no pagātnes. Morningstar veiktā pētījumā ar nosaukumu “Mind the Gap” tika vērtēts “ienesīgums investoriem” un  viņu finanšu uzvedība. Pētnieki noteica fondu ienesīgumu, izmantojot fondu svērto aktīvu aprēķinus. Pētījumā tika konstatēts, ka 10 gadu periodā līdz 2017. gadam (periodā ietilpa arī 2008. gada krīze, kuras laikā akciju tirgus vērtība samazinājās par 50% salīdzinājumā ar augstāko punktu) fondu investoru rezultāti vidēji bija sliktāki par viņiem piederošo fondu rezultātiem. Viens reāls piemērs: paša fonda ienesīgums bija plus 3,9% dotajā periodā, savukārt investoru ikgadējais ienesīgums bija mīnus15,4%.

5. Identificē sev piemērotākās ieguldījumu aktīvu klases

Lai arī investoru tipi ir ļoti atšķirīgi, visi parasti iegulda divu veidu aktīvos, tikai dažādā apmērā: augsta riska aktīvos (pieaugumam) un zema riska aktīvos (kapitāla saglabāšanai). Nākamais solis ieguldījumu portfeļa veidošanā ir izvēlēties, kuras aktīvu klases veidos portfeļa augstā riska aktīvu kategoriju un kuras — zemā riska aktīvu kategoriju.

Augsts ienesīgums, augsta riska aktīvi

Šajā kategorijā ietilpst, piemēram, šādi aktīvi: 

• ASV, Eiropas akcijas. 
• Attīstīto tirgu akcijas: Attīstīto tirgu akcijas ir augsti industrializētu, “pirmās pasaules” valstu, piemēram, Japānas, Apvienotās Karalistes, Vācijas un līdzīgu valstu, uzņēmumu akcijas. 
• Attīstības tirgu akcijas: Akcijas uzņēmumos no valstīm ar augstu attīstības potenciālu un augošu ekonomiku, piemēra, Ķīnas, Indijas vai Brazīlijas.

Zems ienesīgums, Zems riska aktīvi

Šajā kategorijā ietilpst, piemēram, šādi aktīvi: 

• ASV, Eiropas obligācijas: ASV valdības un atsevišķu Eiropas valstu zema riska emitētas obligācijas kā arī abu reģionu uzņēmumu emitētās obligācijas.
• Globālās obligācijas: Ārpus ASV un Eiropas bāzēto uzņēmumu un valdību emitētās obligācijas. 

6. Sadali līdzekļus pa aktīvu klasēm

Atkarībā no riska tolerances un ieguldījumu mērķa, nākamais solis ir izvēlēties aktīvu sadales formulu, lai savu kapitālu atbilstoši sadalītu pa aktīvu klasēm.

Konservatīvi investori parasti izvēlas augstāku zema riska aktīvu īpatsvaru (90–100%) un zemāku augsta riska aktīvu īpatsvaru (10–0%). 

Sabalansētie  investori tiecas uz 50/50 sadalījumu vai arī 60% augsta riska aktīvu un 40% zema riska aktīvu. Savukārt uz pieaugumu tendēti investori parasti izvēlas vismaz 75% kapitāla novirzīt augsta riska aktīviem, zema riska aktīviem atvēlot mazāk nekā 25%.

Aktīvu diversificēšanas mērķis ir mazināt riskus, vienlaikus palielinot ienesīgumu. Tas tiek paveikts ierobežojot riskus konkrētā aktīvu klasē, sadalot kapitālu pa dažādām aktīvu klasēm. Citiem vārdiem - ir svarīgi nelikt visas olas vienā grozā. Sadalot savu kapitālu pa dažādām aktīvu klasēm un nozarēm, jūs samazināt iespējamos zaudējumus, kas var rasties atsevišķiem aktīviem.

Kā diversificēt savus ieguldījumus?

• Diversificēšana pa nozarēm:Tā vietā, lai ieguldītu vienas nozares uzņēmumu akcijās (vai obligācijās), tu vari ieguldīt dažādās nozarēs. Tādējādi, ja vienā nozarē rezultāti nav tik labi, cik gaidīts, tas neietekmēs visu tavu portfeli.
• Ģeogrāfiskā diversificēšana:Diversificējot ieguldījumus pa dažādām valstīm, vienas valsts ekonomiskā situācija neatstās iespaidu uz visu tavu portfeli. 
• Kapitalizācijas (large and small cap) diversificēšana: Vari ieguldīt dažāda izmēra uzņēmumos. Uzņēmumi tiek iedalīti zemas, vidējas un augstas kapitalizācijas uzņēmumos. Tas ļauj gūt labumu gan no zemas kapitalizācijas uzņēmumu potenciāli straujās izaugsmes, gan augstas kapitalizācijas uzņēmumu sniegto drošību.

Kad esi izvēlējies, kurās aktīvu klasēs vēlies ieguldīt, ir svarīgi noteikt, cik daudz līdzekļu novirzīt katrai klasei, balstoties uz vēsturiskajiem datiem un statistiku. Šajā procesā var uzdot sev šādus jautājumus:

• Cik lielu savu kapitāla daļu novirzīt ASV akcijām, ES akcijām, attīstības tirgu akcijām vai attīstīto tirgu akcijām?
• Cik lielu kapitāla daļu katrā no šiem tirgiem novirzīt zemas, vidējas un augstas kapitalizācijas uzņēmumiem?
• Cik līdzekļu novirzīt ASV obligācijām un/vai globālajām obligācijām?
• Kādi riski pastāv uz konkrēto tirgu, konkrētajām nozarēm, konkrētajiem uzņēmumiem vai finanšu instrumentiem, kas tiks lietot jūsu portfeli?

7. Izstrādā regulāru iemaksu plānu

Pēc ieguldījumu portfeļa izveidošanas būtiski ir sastādīt plānu regulārai uzkrājumu veidošanai, lai palielinātu savu kapitālu un varētu regulāri papildināt savu portfeli.

Atceries, ka galvenais ir finanšu tirgū pavadītais laiks, nevis kāda īstā brīža izmantošana, lai uzsāktu investīcijas.

Finanšu tirgi ir un būs svārstīgi, un, ja tas rada lieku satraukumu, ieguldāmos līdzekļus var sadalīt mazākās summās.

Šeit lieti var noderēt vidējo izmaksu izlīdzināšana. Būtībā vidējo izmaksu izlīdzināšana (cost averaging) ir ieguldījumu stratēģija, kuras ietvaros tu regulāri reinvest kādā aktīvā, konkrētā brīdī, neatkarīgi no šī aktīva tā brīža cenas. Regulāri iegādājoties šo aktīvu, ar laiku sanāk, ka maksā par to vidējo cenu. Tādējādi tiek novērsta vilcināšanās, lai nebūtu jānožēlo nepiedalīšanās tirgū.

Vidējo izmaksu izlīdzināšana ir laba ilgtermiņa pieeja ieguldījumiem, un tā ir disciplinēta investora definīcija. Tā vietā, lai censtos noteikt īsto brīdi tirgū (kāda nekad nav), izstrādā plānu regulāriem ieguldījumiem (piemēram, katra mēneša vai ceturkšņa beigās vai tamlīdzīgi) un skaties uz aktīva vērtību ilgtermiņā.

Atceres, ja tev nav laika vai intereses pašam veidot savus ieguldījumu portfeļus un sekot līdzi notikumiem finanšu tirgos, vienmēr var palīdzēt bankas finanšu konsultanti vai gatavie bankas risinājumi.