Kad līguma puses ir vienojušās, par ko tiek slēgts līgums, kādi ir pušu pienākumi un citiem būtiskiem līguma izpildes noteikumiem, ir jānosaka arī pušu atbildība par līguma saistību neizpildi. Juriste Karīna Ozerska norāda, ka juristiem dažkārt nākas dzirdēt, ka kāda no līguma slēdzēju pusēm paziņo: nerakstīsim līgumā par zaudējumu atlīdzību, lai nekādi zaudējumi nav jāatlīdzina. Taču tas ir kļūdains pieņēmums. Noteikta atbildība ir paredzēta Civillikumā, piemēram, likumiskie nokavējuma procenti, pienākums atlīdzināt nodarītos zaudējumus, un šāda veida atbildība tiks piemērota arī tad, ja līgumā puses nekādu atbildību nebūs noteikušas.
Līgumsods no citiem atbildības veidiem atšķiras ar to, ka tas var tikt piemērots tikai tad, ja ir noteikts līgumā (tāpēc arī nosaukums ir līgumsods – līguma sods, līgumā noteikts sods). Tātad, ja līgumā par līgumsodu nekas nav minēts, pieprasīt līgumsodu no otras puses nevarēs. Gadās, ka puses līgumā ieraksta nevis līgumsodu, bet “soda naudu” – šāds termins Civillikumā nav paredzēts, taču parasti šī “soda nauda” tiek pielīdzināta līgumsodam (ja no līguma izriet, ka ar “soda naudu” puses ir vēlējušās noteikt līgumsodu).
Līgumsods ir sastopams lielākajā daļā līgumu, un tas var tikt noteikt gan kā konkrēta summa par kādu līguma pārkāpumu (piemēram, ja puse izpauž konfidenciālu informāciju, šī puse maksā otrai pusei līgumsodu 1000 eiro), gan arī kā pieaugoša summa par līguma saistības izpildes kavējumu (piemēram, par katru rēķinu apmaksas kavējuma dienu puse maksā otrai pusei līgumsodu 1% no rēķina summas). Agrāk līgumsods bija īpaši populārs, jo tā maksimālais apmērs bija neierobežots (atšķirībā no nokavējuma procentiem, kuru maksimālais apmērs ir 100%). Taču ar Civillikuma grozījumiem, kas stājās spēkā 2014. gada 1. janvārī, pieaugoša līgumsoda apmērs nevar pārsniegt 10% no pamatparāda vai galvenās saistības apmēra. Tāpēc tagad priekšroku sāk dot nokavējuma procentiem, jo to maksimālais apjoms ir lielāks.
Vēl viens būtisks līgumsoda aspekts ir tas, ka saskaņā ar likumu kreditors var prasīt vai nu līgumsodu, vai līguma izpildi (Civillikuma 1718. pants). Ja puses vēlas, lai kreditors varētu prasīt gan izpildi, gan līgumsodu, tas ir noteikti jāatrunā līgumā.
Pienākums maksāt nokavējuma procentus atšķirībā no līgumsoda var rasties gan uz līguma, gan uz likuma pamata (Civillikuma 1756. pants). Tas nozīmē, ka puses var līgumā savstarpēji vienoties par nokavējuma procentu apmēru, un tad no nokavējušās puses ir piedzenami līgumā noteiktie nokavējuma procenti. Savukārt, ja puses līgumā nebūs iekļāvušas nokavējuma procentus, tad būs piemērojami Civillikumā noteiktie nokavējuma procenti, kas standartā ir 6% gadā (Civillikuma 1765. panta pirmā daļa). Taču procentu apmērs par tāda naudas parāda samaksas nokavējumu, kas kā atlīdzība nolīgta līgumā par preces piegādi, par pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu, ir 8% gadā plus galējā procentu likme, ko Eiropas Centrālā banka piemērojusi savās pirms attiecīgā pusgada pirmās kalendāra dienas veiktajās pēdējās galvenajās refinansēšanas operācijās (Civillikuma 1765. panta otrā un trešā daļa). Šī likme tiek publicēta Latvijas Bankas tīmekļa vietnē.
Ja līgumā ir noteikti gan līgumsods, gan nokavējuma procenti, no nokavējušās puses var prasīt abus, taču ar ierobežojumu: līgumsodu par saistību nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā (termiņā) var prasīt tikai tādā apmērā, kādā tas pārsniedz prasīto procentu summu, kas radusies pēc neizpildes iestāšanās brīža (Civillikuma 1722. pants). Līdz ar to sanāk, ka faktiski var piedzīt vai nu nokavējuma procentus, vai līgumsodu (pēc kreditora izvēles).
Visu rakstu varat lasīt žurnāla Bilances Juridiskie Padomi 2016. gada augusta numurā.
