Ne vienmēr lauksaimnieka rīcībā ir pietiekami daudz saimnieciskajā darbībā izmantojamas paša īpašumā esošas zemes. Līdz ar to, ja nav iespējas nopirkt, ir nepieciešams trūkstošās zemes platības nomāt, norāda Linda Puriņa, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Grāmatvedības un finanšu nodaļas vadītāja.
Sagatavojot lauksaimniecības zemes nomas līgumu, jāievēro Civillikuma normas, kā arī likuma “Par zemes reformu lauku apvidos” 36. pantā noteiktās specifiskās normas.
Tāpat kā jebkura saimnieciska līguma sagatavošanai, arī zemes nomas līguma sagatavošanai jāpieiet nopietni un atbildīgi. Bet šo darbu atstāsim juristu ziņā. Grāmatvedim ir jāzina nodokļu piemērošana nomas maksājumiem – gan attiecībā uz saņemto, gan uz samaksāto nomas maksu. Tas ir īpaši būtiski, jo zemes nomas darījumos iznomātājs ļoti bieži ir fiziskā persona un tad ienākuma izmaksātājam parasti ir noteikti papildu pienākumi.
Attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa (PVN) piemērošanu nomas darījumiem nomas maksa ir apliekama ar šo nodokli parastajā kārtībā. Tātad PVN maksātājs nomas maksai piemēro PVN 21% (ja nomas maksā ietverta nekustamā īpašuma nodokļa summa, PVN tiek piemērots visai nomas maksai, t.sk. nekustamā īpašuma nodoklim). Ja iznomātājs nav PVN maksātājs, tad tam ir jāseko līdzi visu ar PVN apliekamo darījumu kopsummai un gadījumā, ja apliekamie darījumi kopā pārsniedz 50 000 eiro 12 mēnešu laikā, jāreģistrējas kā PVN maksātājam (ja vien neiestājas vēl kāds cits apstāklis, kas tam liek kļūt par PVN maksātāju). 50 000 eiro robežai jāseko arī fiziskajām personām, kuras nav reģistrējušas saimniecisko darbību, bet gūst ienākumu no nomas maksas.
Ja nomas maksas izmaksātājam ir vai var būt pienākums ieturēt iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) izmaksas brīdī, tad Valsts ieņēmumu dienesta (VID) publiskojamo datu bāzē par fiziskajām personām ir pieejama informācija attiecībā uz to, vai fiziskā persona ir vai nav reģistrējusi saimniecisko darbību, kā arī vai ir informējusi VID par nomas maksas ieņēmumu saņemšanu. Ja saimnieciskā darbība ir reģistrēta, tad fiziskā persona pati ir atbildīga par nodokļa nomaksu, bet, ja ir informācija par to, ka fiziskā persona gūst ienākumu atbilstoši likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. panta divpadsmitajai daļai, nodoklis izmaksas brīdī ir jāietur (ja, protams, ienākuma izmaksātājs ir persona, kura veic saimniecisko darbību).
Pienākums informēt VID par ienākumu gūšanu no nomas maksas gulstas uz iznomātāja – fiziskās personas – pleciem. Ja iznomātājs to nav izdarījis, kā arī nav reģistrējis saimniecisko darbību, tad nomniekam acīmredzot vienīgais risinājums ir no nomas maksas ieturēt nodokli 23% apmērā.
Iedzīvotāju ienākuma nodoklis (10% vai 23%) tiek ieturēts nomas maksas izmaksas brīdī un jāiemaksā budžetā līdz nākamā mēneša 5. datumam.
Ļoti bieži ir vērojama prakse, ka nomnieks iznomātājam izmaksā nomas maksu, bet nekustamā īpašuma nodokli samaksā pašvaldībai. Uzskatu, ka šāda kārtība nav korekta. Jo pienākums maksāt nekustamā īpašuma nodokli attiecas uz nekustamā īpašuma īpašnieku, nevis nomnieku (izņemot gadījumus, kad tiek iznomāta valsts vai pašvaldības zeme). Ja arī nomnieks veic nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu īpašnieka vietā, grāmatvedības uzskaitē tas ir jānorāda kā nomas maksa, nevis kā nekustamā īpašuma nodoklis. Maksājot nekustamā īpašuma nodokli īpašnieka – fiziskas personas – vietā, maksātājs riskē ar to, ka šāds maksājums var tikt uztverts kā fiziskās personas gūtais labums, kuram ir piemērojams iedzīvotāju ienākuma nodoklis.
Visu L.Puriņas rakstu lasiet žurnāla "Bilance" 2016. gada jūlija numurā.
