Varētu jau šķist, ka valdei ir absolūtā rīcības brīvība, lemjot par to, kā risināt uzņēmuma finansiālās grūtības – tā teikt, katrs pats savas laimes kalējs. Tomēr, kā norāda zvērināta advokāte Evija Novicāne, advokātu biroja Novius partnere, jāpatur prātā, ka Maksātnespējas likuma regulējums nepieļauj iespēju nesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu, ja pastāv kāda no likumā noteiktajām maksātnespējas pazīmēm, bet gan noteic absolūtu pienākumu šādu pieteikumu iesniegt. Vienīgais izņēmums ir tad, ja uzņēmums ar kreditoriem var vienoties par tiesiskās aizsardzības procesa ierosināšanu. Šajā ziņā pieredze liecina, ka tiesiskās aizsardzības process ir instruments, kas, prasmīgi izmantots, palīdz uzņēmumam nenonākt maksātnespējas stāvoklī vai salīdzinoši veiksmīgi no tā izkļūt. Savukārt ilgstoša uzņēmuma parādu “audzēšana” un neefektīva finansiālo problēmu risināšana var sāpīgi apdraudēt valdes locekļa kabatu.
Nenoliedzami, ceļot prasību pret valdes locekli, ir jāpierāda zaudējumu nodarīšanas fakts un nodarīto zaudējumu apmērs. Un tas ir visnotaļ sarežģīti, tomēr - iespējami. Atbilstoši tiesu praksei, ja valdes loceklis savus pienākumus nav pildījis kā krietns un rūpīgs saimnieks un šādas rīcības rezultātā ir samazinājusies uzņēmuma manta, no valdes locekļa ir piedzenami naudas līdzekļi, kas nepieciešami uzņēmuma iepriekšējā mantiskā stāvokļa atjaunošanai. Turklāt, mainot iepriekš pastāvošo tiesu praksi, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments 2016. gada 7. jūnija spriedumā lietā SKC-7/2016 atzina, ka arī saistību pieaugums (piemēram, VID aprēķinātās valsts budžetā iemaksājamās naudas summas) ir uzskatāms par mantas samazinājumu. Tādējādi valdes loceklim pārkāpuma gadījumā no savas kabatas var nākties samaksāt ne vien par uzņēmuma aktīvu samazināšanos, bet arī par saistību pieaugumu. Piemēram, ja valde nav laikus iesniegusi maksātnespējas procesa pieteikumu, valdes loceklim var nākties atbildēt par šādas rīcības rezultātā radušos uzņēmuma mantas samazinājumu (aktīvu samazināšanos un saistību pieaugumu), kas radies no faktiskās maksātnespējas iestāšanās dienas līdz maksātnespējas procesa pasludināšanai.
Praksē bieži ir novērojami gadījumi, ka valde pēc faktiskās maksātnespējas iestāšanās nebūt nesteidz iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu, bet mēdz nogaidīt pat vairākus gadus, mēģinot tādējādi samazināt darījumu apstrīdēšanas riskus maksātnespējas procesa ietvaros. Tomēr jāpatur prātā, ka darījumu apstrīdēšana maksātnespējas procesa ietvaros skar uzņēmumu, savukārt prasība pret valdes locekli par laikus neuzsāktu maksātnespējas procesu – valdes locekļa personīgo mantu.
Tas, cik lielā mērā ir noticis mantas samazinājums, ir vērtēšanas un pierādīšanas jautājums. Prakse rāda, ka valdes locekļi nereti cer izvairīties no atbildības, nenododot dokumentus jaunajai valdei vai maksātnespējas procesa administratoram. Šajā ziņā jāņem vērā, ka Maksātnespējas likuma 72.1 pantā ir paredzēts valdes locekļa pienākums segt uzņēmuma maksātnespējas procesā atzīto kreditoru prasījumus (pamatparāda apmērā), ja maksātnespējas procesa administratoram netiek nodoti uzņēmuma grāmatvedības dokumenti vai tie neļauj gūt skaidru priekšstatu par uzņēmuma darījumiem un mantas stāvokli. Turklāt Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments 2016. gada 7. jūnija spriedumā lietā SKC-7/2016 ir īpaši uzsvēris, ka, neiesniedzot dokumentus par mantas tiesisku izlietojumu, valdes loceklis no atbildības var atbrīvoties tikai tad, ja pierāda savas rīcības atbilstību krietna un rūpīga saimnieka gādībai. Tādējādi nav tiesiska pamata uzskatīt, ka dokumentu nenodošana var paglābt valdes locekli no atbildības, jo valdes loceklim jebkurā gadījumā ir pienākums pierādīt savas rīcības atbilstību likuma prasībām. Ja valdes loceklis to nevar pierādīt, viņam jāatbild par uzņēmumam nodarītajiem zaudējumiem.
Visu E. Novicānes rakstu var lasīt žurnāla Bilance novembra pirmajā numurā.
