Komercsabiedrības nodokļu un nodevu parādi ir atzīstami par sabiedrības tagadējās mantas samazinājumu, kas jāatlīdzina. Ar 2016. gada 7. jūnija spriedumu lietā Nr. SKC-7/2016 Augstākās tiesas Civillietu departaments ir mainījis judikatūru, paplašinot valdes locekļu atbildības robežas, un uzliek tiem papildu atbildību.
Žurnālā “Bilances Juridiskie Padomi” informēIrina Kostina, zvērināta advokāte, un Andris Lazdiņš, zvērināts advokāts, ZAB “Kļaviņš Ellex”. Līdz šim judikatūra attiecībā uz valdes locekļa pienākumu atbildēt par sabiedrības nodokļu parādiem bija savādāka. Proti, tika uzskatīts, ka maksātnespējīgai sabiedrībai uzrēķinātie, bet nesamaksātie nodokļu un nodevu maksājumi nav atzīstami par tādiem zaudējumiem, kas jau cēlušies. Jaunākās judikatūras atziņas maina šo nostādni, nosakot, ka uzrēķinātie nodokļu un nodevu maksājumi ir uzskatāmi par esošās mantas samazinājumu, tāpēc tie nevar tikt uzskatīti par priekšā stāvošu zaudējumu, kas nebūtu jāatlīdzina. Augstākās tiesas Civillietu departamenta (turpmāk– AT) spriedums, ar kuru ir mainīta līdzšinējā, viennozīmīgi paplašina valdes locekļu atbildības robežas un uzliek papildu atbildību tiem.
AT sprieduma centrālais secinājums, kas pilnībā maina iepriekšējo judikatūru ir, ka kapitālsabiedrības mantas sastāvā ietilpstošo aktīvu samazinājums, t.sk. VID uzrēķinātie naudas maksājumi (nodokļu parāds, nokavējuma un soda nauda), kuru samaksa nav veikta kapitālsabiedrības maksātnespējas dēļ, ir uzskatāms par sabiedrības tagadējās mantas samazinājumu, nevis priekšā stāvošiem zaudējumiem.
AT apskatāmajā lietā, pirmkārt, analizēja jautājumu par tagadējās mantas samazinājumu un priekšā stāvošiem zaudējumiem. Šo jēdzienu izpratne un to attiecināmība uz konkrēto situāciju ir būtiska, jo atbilstoši Civillikuma 1771. pantam tagadējās mantas samazinājuma gadījumā personai (gan fiziskai, gan juridiskai) ir tiesības prasīt atlīdzību. Šajā sakarā AT norādīja, ka “par priekšā stāvošu zaudējumuir pamats runāt tikai tajos gadījumos, kad rīcība, kas var radīt zaudējumu, vēl nemaz nav notikusi. Savukārt, ja zaudējumu izraisoša rīcība jau bijusi, tas cietušajam nevar tikt liegtas tiesības uz zaudējumu atlīdzināšanu”. Attiecīgi AT nonāca pie secinājuma, ka “naudas līdzekļi, kas nepieciešami iepriekšējā mantiskā stāvokļa atjaunošanai, ir kritērijs, pēc kura iespējams noteikt, kādā apmērā mantas īpašniekam nodarīti zaudējumi tagadējās mantas samazinājuma veidā. Attiecīgi apstāklim, vai norādītais stāvoklis reāli ticis atjaunots (VID uzrēķinātās summas tikušas apmaksātas), nav izšķirošas nozīmes, un tas nevar būt pamats tiesību aizskārēja (valdes locekļa) atbrīvošanai no zaudējumu atlīdzināšanas pienākuma.”
Savukārt AT secinājums, kas maina līdzšinējo praksi, pamatots ar argumentu, ka “zaudējumu atlīdzināšanas mērķi var sasniegt tikai tad, ja par mantas samazinājumu atzīst ne tikai aktīvu samazināšanos, bet arī saistību palielināšanos, t.sk. pienākumu samaksāt VID uzrēķinātos naudas maksājumus. Turklāt, pieaugot saistībām - parādiem, kapitālsabiedrības pašu kapitāls (starpība starp sabiedrības aktīviem un saistībām) ir samazinājies.” Minētais AT secinājums nozīmē to, ka ikviens kapitālsabiedrības valdes un padomes loceklis, kura nolaidīgas bezdarbības rezultātā, piemēram, neiesniedzot sabiedrības maksātnespējas pieteikumu, ir radies nodokļu vai nodevu parāds, ir personīgi atbildīgs par to, kā par sabiedrības tagadējās mantas samazinājumu un šīs naudas summas var tik piedzītas no viņa.
Visu rakstu pilnā apjomā var lasīt žurnāla "Bilances Juridiskie Padomi" septembra numurā.
