Lauksaimniecībai ir jākļūst videi draudzīgākai un par to ir vienojušās ne tikai ES dalībvalstis, bet par to tiek runāts globāli ANO līmenī. Galvenais mērķis, ko valstis cenšas sasniegt neatkarīgi no reģiona kurā atrodas – kā saražot vairāk, patērējot mazāk. LR Zemkopības Ministrijas Lauksaimniecības ilgtspējas attīstības nodaļas vadītāja Kristīne Sirmā uzskata, ka ilgtspēja lauksaimniecībā patiešām ir iespējama un tā sevi ir pieteikusi uz palikšanu.
“Ir piemēri, kas apliecina, ka lauksaimnieki domā, kā gudri saimniekot šodien, lai augsne neciestu un lai ar lauksaimniecību varētu nodarboties vēl arī nākamās paaudzes,” norāda K. Sirmā.
Augsnes bioloģiskās daudzveidības nodrošināšana ir viens no ilgtspējīgas lauksaimniecības stūrakmeņiem – jo tajā ir veselīgāka un daudzveidīgāka mikroorganismu pasaulei, jo augsne auglīgāka. Tas nozīmē to, ka turpmāk ražības nodrošināšanai lielāks uzsvars varētu tikt likts uz, piemēram, bezaršanas tehnoloģiju izmantošanu, nevis lauku bagātināšanu ar minerālmēsliem. Gadījumos, kad tie tomēr tiks izmantoti, precīzās izsmidzināšanas tehnoloģijas samazinās iespējamību, ka minerālmēsli nonāk uz lauka arī tiem neparedzētās vietās un koncentrācijās.
Sirmā uzsver, ka ar laiku minerālmēslu cena tikai pieaugs un būs vēl vairāk jāpārdomā to lietošanas nepieciešamība, kas savukārt, lauksaimniekiem arvien vairāk liks novērtēt mikroorganismu lomu augsnes auglības nodrošināšanā.
“Svarīgākais šajā visā ir izglītība. Lai pārietu uz minimālo augsnes apstrādi, ir jābūt ļoti labām zināšanām. Augsne nav tikai mikroelementu komplekss - tur ir miljoniem baktēriju un sēņu. Lauksaimniecībā ir jādomā ne tikai par siltumnīcefektu radošo gāzu emisiju samazināšanu, bet jāliek uzsvars uz veselīgas un ilgtspējīgas augsnes nodrošināšanu,” uzskata Sirmā.
Par to, ka ilgtspējīgas saimniekošanas prakses sevi jau ir Latvijā pierādījušas, pārliecināts ir arī Swedbank lauksaimniecības eksperts Raimonds Miltiņš. “Ir saimnieki, kas eksperimentē un kuriem ir jau septiņu gadu pieredze bezaršanas tehnoloģijā. Mēs redzam, ka rezultāti it labi. Sākumā domājām, ka būs dramatisks kritums ražībā, bet tā nav. Tāpat nedrīkst par zemu novērtēt tā saucamo starpkultūru lomu augsnes veselības nodrošināšanā. Ja starp augiem no kuriem iegūstam galveno ražu iesējam citu kultūru, mēs varam no augsnes izcelt barības vielas, kas atrodas tās dziļākajos slāņos. Turklāt starpkultūras spēj piesaistīt dažādas barības vielas arī no gaisa,” norāda Miltiņš.
Pielāgoties ilgtspējīgas lauksaimniecības praksēm ar laiku nāksies arvien vairāk saimnieku gan valsts izvirzīto mērķu, gan jau notiekošo klimata pārmaiņu dēļ. Un lauksaimniecībā, kā jebkurā citā nozarē - ieguvējs būs tas, kurš pirmais iemācīsies saimniekot, liekot lietā gudrākas un precīzākas metodes.
Viens no tādiem piemēriem ir zemnieku saimniecība “Ceriņi”, kur rit jau trešais gads, kopš laukus apstrādā no–till jeb bezaršanas tehnoloģijā. Lai arī Latvijā to var saukt par jaunumu, Amerikas Savienotajās valstīs šī tehnoloģija ir pazīstama no pagājušā gadsimta 60.tajiem gadiem. Z/S “Ceriņi” pārstāvis Raitis Mackēvičs stāsta, ka no-till katrs tulko citādi.
“No-till - latviski tas ir: tiešā sēja. Jeb sēja bez augsnes kustināšanas. Manā izpratnē tiešā sēja ir tad, kad tu paņem sējmašīnu, iesēj un pilnībā neapstrādā augsni. Dabai jāļauj izdarīt jūsu vietā tas aršanas darbs. To izdara šie pusdzīvie augi, kas vēl ir uz lauka. Tie izdara to aršanas funkciju ar savām saknēm.”
Šajā laukā auga rapsis, tas nokults, izbirušās sēklas sadīgušas, bet tagad speciālā sējmašīna sēj ziemas kviešus. “Man patīk salīdzināt ar operāciju, kā dakteris paņem skalpeli, tā disks pārgriež “ādu” un, tad tiek atvērts vaļā viss, kas tur un ielikts iekšā viss, kas vajadzīgs. Mūsu gadījumā tas ir grauds un minerālmēsls…Brūna augsne - tur nav dzīvības. Bet dzīvībai ir jābūt. To dzīvību dod augi, kas viņā dzīvo ar savām saknēm. Tas nozīmē, jo ilgāk ir dzīvas saknes augsnē, jo lielāka bioloģija un aktīvāka bioloģija tur notiek. Fotosintēzes procesā mēs izdarām to, ka uzkrājam oglekli augsnē. Piemēram, mūsu ziemas kviešiem, lai iedotu slāpekli, fosforu, kāliju, kalciju, sēru. Augs atdod oglekli un pretī saņem to, ko viņam vajag.”
Raitis Mackēvičs piedalījies semināros ārzemēs, daudz interesējies, pētījis un ir pārliecināts – no-till tehnoloģija nodrošinās ilgtspējīgu saimniekošanu. Pirmkārt, pie neatsveramiem plusiem saimniecībā “Ceriņi” uzskaita ietaupījumus, ko sniedz šī metode.
“Tā viena sējmašīna aizvieto teju visu. Mums vajadzētu arklu, šļūci, kultivatoru. Tas ir tā, ka mēs vienā braucienā iesējam gan graudu, gan graudam iedodam mēslojumu. Var ietaupīt uz to pašu mēslojumu. Ja dodat izkliedes mēslojumu, vai dodat lokāli ar sēklu, jo mūsu gadījumā mēslojums ir 1,5-2 cm attālumā no grauda, ja mēs dodam lokālo tiešajā sējā, mēs varam samazināt par 15-20% mēslojuma devas un iegūt tās pašas ražas. Jo graudam nav jāmeklē ar savām saknēm, kur ir mēslojums. Darbs? 4–5 reizes mazāk. Un es te domāju tieši fizisko darbu uz lauka. Ja runājam par degvielu - vismaz 1/3 mazāk aiziet. Vismaz.”
Protams, katrs lauksaimnieks aizstāv savas darba tehnoloģijas, ieradumus un pieredzi. Latvijā ir aptuveni 50 saimniecību, kur strādā, izmantojot no-till sējmašīnu. Saimniecībā “Ceriņi” sākotnēji šo metodi izvēlējušies ar mērķi samazināt izmaksas.
“Kad bija tie sausie gadi, tu redzi, ka tur, kur ir labāka organiskā viela, tur augi vienmēr ir labāki. Tie pārcieta sausuma periodus labāk, deva labākas ražas.”
Ir jābūt drosmei izvēlēties biznesā iet jaunu, vēl nezināmu ceļu. Raita prāt tieši nedrošība un konservatīvi uzskati traucē ieviest lauksaimniekiem saimniecībās no-till tehnoloģiju. Īpaši, ja gadsimtiem ilgi latviešu zemnieks ir zinājis, ka zeme jāuzar un jāuzrušina.
