Latvijā tāpat kā citās pasaules labklājīgajās valstīs pieaug vidējais mūža ilgums, un līdz ar to palielinās pensionēšanās vecums. Šodienas strādājošie, pārkāpjot 63 gadu vecuma slieksni, vairs nevar rēķināties ar mierīgu atpūtu, rušinoties dārzā un rūpējoties par mazbērniem. Diemžēl vai par laimi jāstrādā būs ilgāk. Daudz būtiskāki kļūst arī pašu iedzīvotāju ieguldījumi uzkrājumu veidošanā, nepaļaujoties tikai uz valsts nodrošināto pensiju, ar kuru visdrīzāk nebūs pietiekami, lai nodrošinātu iepriekšējo dzīves kvalitāti. Tāpēc par piemērotāko metodi uzkrājumu veidošanā un labklājīgu vecumdienu nodrošināšanā jādomā savlaicīgi. Tas nozīmē – jau tagad.
Kā liecina Swedbank veikts pētījums[1], 68% Latvijas iedzīvotāju ir gatavi regulāri veikt ikmēneša iemaksas savai nākotnei, un liela daļa ir gatavi to sākt darīt jau salīdzinoši agrā jaunībā, lai parūpētos par savu nākotni pensijas vecumā. Visbiežāk iedzīvotāji ir gatavi ik mēnesi atvēlēt līdz 50 eiro.
Swedbank Pensiju atbalsta daļas eksperte Vita Ņikitina stāsta, ka aizvien vairāk cilvēku apzinās saikni starp ieguldījumiem šobrīd un savu dzīves līmeni nākotnē:
“Cilvēki jau iegulda vai gatavojas to darīt, kā ieguldījumu mērķus izvēloties nekustamo īpašumu, pensiju 3. līmeni vai sevis izglītošanu, jo apzinās, ka valsts pensija vien nespēs segt visas vajadzības vecumdienās. Cilvēki ir gatavi veikt regulāras iemaksas, kas salīdzināmas ar ikmēneša izdevumiem, piemēram, par izklaides platformu abonēšanu. Var teikt, ka šī ir “abonentmaksa” par kvalitatīvu dzīvi nākotnē. Kā pozitīva tendence jāatzīmē tas, ka salīdzinoši vairāk ir to cilvēku, kuri nākotnes finanšu stabilitātes kontekstā paļaujas paši uz sevi, nevis uz bērniem vai citiem ģimenes locekļiem.”
Pirkt īpašumu, mācīties, ieguldīt naudu vai visu kopā?
Iedzīvotāju vidū starp populārākajiem ieguldījumu veidiem, kas nodrošinātu papildu kapitālu vecumdienām, izteikts līderis ir ieguldījumu veikšana nekustamajā īpašumā. Taču tas nebūt nav pieejamākais ieguldījumu veids lielākajai daļai sabiedrības dēļ lielā starta kapitāla, kas nepieciešams tā iegādei. Jo vienīgais mājoklis, kurā dzīvojam, noteikti nevar tikt uzskatīts par ienesīgumu ienākumu avotu vecumdienās, pat, ja to pārdosim, pārvācoties uz dzīvi mazākos apartamentos. To apzinoties, populārs ir arī ieguldījums savā izglītībā vai hobijā, kas ļautu strādāt ilgāk, tostarp vecumdienās. Tas noteikti ir vērtīgs ieguldījums, ko neviens nevar atņemt, taču paļauties uz spēju strādāt visu pensijas gadu laiku noteikti nevajadzētu, jo tas lielā mērā būs atkarīgs no tā, kāda būs mūsu veselība. To diemžēl paredzēt nevar neviens. Tāpēc teju katrs piektais iedzīvotājs jau šobrīd paļaujas arī uz iemaksām pensiju 3.līmenī. Tas ir sistemātiski veidots uzkrājums konkrētam mērķim, kas tālāk tiek ieguldīts finanšu tirgos ar mērķi nopelnīt vairāk, turklāt tiek atbalstīts no valsts ar Iedzīvotāju ienākumu nodokļa atmaksas iespēju.
Jākrāj laicīgi
Aptauja apliecina, ka cilvēki apzinās to, cik nozīmīgi ir sākt uzkrāt savlaicīgi. 40% respondentu sacījuši, ka īstais brīdis, lai sāktu domāt par pensijas vecumu, ir līdz 25 gadu sasniegšanai (20%) un laikā no 25 līdz 30 gadu sasniegšanai (20%). Tikai 9% respondentu šo nozīmīgo jautājumu atstātu uz pēdējo brīdi – pirmspensijas gadiem. Taču tad jau var būt par vēlu.
“Šobrīd vidējais privātās pensijas krājējs Latvijā ir 47 gadu vecs. Taču laikam pensijas uzkrājuma veidošanā ir izšķiroša nozīme: jo ātrāk sāk krāt, jo lielāka tā būs. Turklāt uzkrāt, piemēram, pensijas 3.līmenī, var sākot ar jebkādu summu, piemēram, 30 līdz 50 eiro mēnesi, kamēr tādiem ieguldījumiem kā nekustamais īpašums tā saucamais starta kapitāls ir daudz lielāks. Protams, abi ieguldījumu veidi viens otru neizslēdz - ja ir tāda iespēja, jo vairāk un dažādākos veidos krāsim, jo labāk. Galvenais ir neatlikt rīcību uz vēlāku laiku. Ja vilcināsimies, sakrāt vērā ņemamu kapitālu būs grūtāk. Dažādu ekonomistu starpā izskan viedoklis, ka aptuveni katra 10 gadu ilga vilcināšanās uzsākt ieguldīt var samazināt pensiju fonda potenciālo pieaugumu pat uz pusi,” atzīmē Vita Ņikitina.
Sabiedrības pārmaiņu radītās sekas draud ar pieaugošu sociālo nevienlīdzību, kad šodienas strādājošie, maksājot kredītus, dzīvojot šodienai un atliekot uzkrājumu veidošanu, var nepaspēt izveidot būtiskus iekrājumus līdz vecumdienu sasniegšanai. Šīs paaudzes var attapties vēl drūmākā finansiālā stāvoklī nekā šodienas pensionāri - īpaši tie, kas nevarēs atļauties pensionēties, taču veselības problēmu vai citu apsvērumu dēļ arī nespēs turpināt pilnas slodzes darbu. Tāpēc ir svarīgi, lai vēlme un motivācija veidot uzkrājumus rodas jau līdz ar pirmo darba gaitu uzsākšanu. Kādam tās ir regulāras iemaksas pensiju 3. līmenī, citam uzkrājošā apdrošināšana vai ieguldījumi fondos un akcijās. Galvenais, lai vienīgais plāns nākotnei nav laimests loterijā.
[1] Pētījums veikts šā gada oktobrī, aptaujājot 1000 iedzīvotājus (SKDS).
