Ģirts Bērziņš, Swedbank Digitālās stratēģijas vadītājs
Viens no spilgtākajiem manas paaudzes kinotrilleriem – režisora Aloiza Brenča filma Mirāža (1983) – piedāvāja skatītājiem ko iepriekš neredzētu. Tur bija (gandrīz) autentiska Amerika ar visiem kapitālisma atribūtiem – lielām automašīnām, cigarešu reklāmas plakātiem, kokakolu un alkatīgiem cilvēkiem, kuri nolaupa inkasācijas auto ar trim miljoniem dolāru seifā. Nieka 40 gadus vēlāk aina ar bankas aplaupītājiem ir kļuvusi par eksotisku dīvainību, jo skaidra nauda bankās vairs praktiski neglabājas un tās pārvietošanās nav saistīta ar ātri braucošām mašīnām uz šosejām, bet pavisam statiskām “mašīnām”, kas stāv uz rakstāmgaldiem vai serveru telpās. Datu un informācijas laikmets ir mainījis ne tikai mūsu ikdienu un paradumus, bet arī jautājumus, kuri ir mums visiem nozīmīgi. Viens no tiem, – daudzu, pagaidām vēl sadrumstalotu, izkaisītu, datu savienojamība.
Vienota datu “banka”
“Datu atvērtība” pēdējo gadu laikā ir kļuvis par izplatītu un plaši apspriestu jēdzienu. Runa gan drīzāk nav par “atvēršanu”, bet par savienojamību, kas ļautu tehnoloģijām atvieglot cilvēku dzīvi. Par to savā Eiropas Datu stratēģijā runā Eiropas Komisija, uzsverot, ka vienota datu tirgus izveide pavērtu ceļu brīvai datu apritei un ieguvēji no tā būtu gan uzņēmumi, pētnieki un valsts iestādes, gan t.s. gala patērētāji. Piekļuve standartizētiem un savienojamiem datiem mūsu ikdienā nozīmētu precīzākus lēmumus politikā, kvalitatīvākus medicīnas pakalpojumus, jaunas iespējas sociālajā sfērā (piemēram, zinot reālos ienākumus mājsaimniecību līmenī), uzlabojumus transporta jomā un neskaitāmus citus ieguvumus. Viens no attīstības atslēgas faktoriem ir un būs datu savienojamība, jo valsts institūciju un uzņēmumu rīcībā jau tagad ir milzīgs datu apjoms, taču pagaidām katrs ar tiem rīkojas savu vajadzību ietvaros. Tāpēc šo datu īstais potenciāls tiek izmantots tikai dažu procentu apmērā.
Viens no piemēriem, kas liecina par digitālo atpalicību, ir izziņas. Vienalga, vai tās būtu papīra formā vai elektroniskas, izziņas norāda, ka dati, kurus par sevi jau sen esat iesniedzis vienā iestādē, citur nav pieejami. Informācija par jums krājas dubultā, trīskāršā un pieckāršā apjomā, no tā neviens nav ieguvējs, zaudētāji ir visi – cilvēks, kuram atkal jāaizpilda izziņa un iestāde, kurai šī informācija ir jāapkopo un jāuzglabā. Tāpēc daudzi t.s. “digitālie” pakalpojumi faktiski ir mirāža – tas, ka informācijas krāšana no papīra pārcēlusies uz datora ekrānu nemaina lietas būtību.
Datu standarts Eiropai
Dati un digitālie pakalpojumi grauj tradicionālās robežas. Nākotne atceļ viensētnieciskuma sindromu un “sēdēšanu uz datiem”, jo pilnvērtīga pakalpojuma saņemšanai cilvēks ir spiests lēkāt no vienas saskarnes pie otras un trešās. Katrs pakalpojuma sniedzējs piegādā tikai daļu no cilvēka vajadzībām, lai gan varētu nodrošināt visu. Arī bankām šeit vēl jāpaveic daudz, jo cilvēka vajadzības jau patiesībā nav nedz hipotekārais kredīts, ne patēriņa kredīts, ne krājkonts. Īstā vajadzība ir ikdienas uzlabošana, jaunu iespēju gūšana un katrs atsevišķais pakalpojums (piemēram, kredīts) ir vien daļiņa no lielākas bildes. To apzinoties, pakalpojumu sniedzējiem būtu jāvirzās uz integrāciju, kuras var notikt efektīvi tikai daloties ar datiem, un tos savienojot. Savukārt tas nozīmē, ka visiem datu vācējiem un glabātājiem ir nepieciešams vienots datu standarts. Šeit liela loma ir un būs ES kā likumdošanas iestādei, kurai jāpaveic datu standartizācijas misija, lai dati strādātu to īpašnieku labā, nevis mēs kalpotu datiem. Finanšu nozare ir viena no deviņām industrijām, kas ES līmenī kļūs par pirmajām šajā jomā – līdz 2030. gadam datiem par klientiem un uzņēmumiem ir jābūt standartizētiem un savienojamiem. Vienlaikus top arī jaunas prasības datu aizsardzībai.
Praksē tas nozīmē, ka jebkuram uzņēmumam, kura rīcībā ir klientu dati, tie būs jāstandartizē un ar klienta digitālu piekrišanu jāpadara savienojami ar citiem uzņēmumiem. Cits pakalpojuma sniedzējs, izpildot attiecīgas prasības, varēs pieprasīt un izmantot šos datus. Šobrīd tas jau daļēji strādā finanšu jomā, – ne tikai bankas, bet arī specializēti uzņēmumi, kas ar klienta piekrišanu, izmantojot autorizācijas metodes, var iniciēt maksājumu no klienta konta. Līdzīgi būs arī citās nozarēs, kas ļaus plūst datu “elektrībai”, nodrošinot gan cilvēka identificēšanu, gan pakalpojumu saņemšanu ātrāk, precīzāk un vienkāršāk.
Arī valsts interesēs
Jāpiebilst, ka datu savienojamība ir arī valsts interesēs. Pirmkārt, krīzes situācijās tas beidzot ļautu valstij sniegt t.s. mērķēto atbalstu tiem, kuriem tas patiešām ir vajadzīgs. Nesen pieredzējām, kā energoresursu cenu lēciena brīdī valstij nācās ķerties pie t.s. “helikoptera naudas” kaisīšanas visiem, jo nebija uzticamu datu par cilvēku ienākumiem mājsaimniecību līmenī. Otrkārt, datu pieejamība ir svarīgs aspekts no valsts drošības viedokļa. Treškārt, dati ļautu daudz precīzāk veicināt uzņēmējdarbību, jo būtu krietni detalizētāka un skaidrāka bilde par to, kas notiek ekonomikā ne tikai nozaru, bet uzņēmumu līmenī. Visu cieņu atbildīgajām iestādēm un cilvēkiem, kuri strādā pie vienota digitālās identitātes rīka ES, kam vajadzētu būt gatavam līdz 2030. gadam.
Kritisks faktors, lai uzbūvētu vienotos datos balstītus pakalpojumus, ir dažādu nozaru spēja sadarboties. Saprotot, ka pakalpojumi nesākas un nebeidzas vienas nozares ietvaros – runa ir par cilvēku vajadzību, kas saskaras ar dažādiem uzņēmumiem un iestādēm. Piemēram, ja bankas vēlas iebūvēt maksājumu pakalpojumus iegādes vai komercijas jomā, mums jāsaprot, kādas ir vajadzības attiecīgajiem komersantiem. Nozaru robežas sāk saplūst, un, lai arī specializācija nekur neizzudīs, mums nāksies daudz labāk izprast vienam otru, lai varētu saprast, kur ir lielākie savienojamības efekti. Tas attiecas arī uz bankām, kas tradicionāli ir bijušas viens no tehnoloģiju attīstības virzītājspēkiem, un daudzas lietas darījušas pašu spēkiem – būvējušas datu centrus, ņēmušas darbā programmētāju armijas, lai radītu jaunus risinājumus. Domāju, ka esam nonākuši pie nepieciešamības standartizēt daudzas lietas, lai optimizētu savu darbību un spētu cilvēkam, uzņēmējam piedāvāt visaptverošu risinājumu, nevis tikai kādu daļu no tā viena produkta izskatā. Dziļa izpratne ļauj piedāvāt cilvēkam tieši to, kas viņam ir vajadzīgs, – no dabiskām (dažkārt – neapzinātām) vajadzībām rodas paši ērtākie un teju nemanāmākie, bet ļoti efektīvie pakalpojumi.
Filma Mirāža, kurai šogad atzīmējām 40 gadus, beidzas bēdīgi, jo, dzenoties pakaļ miljoniem, filmas varoņi aizmirst, kas katram no viņiem bija patiešām nozīmīgs. Tāpat ir ar datu krāšanu un tehnoloģiju attīstību – tā nedrīkst kļūt pašmērķīga. Ir jāatceras kāda pavisam vienkārša, pat triviāla patiesība, ka visa šī tehnoloģiskā jezga ir jēdzīga tad, ja padara mūsu dzīvi vieglāku, labāku, aizraujošāku.
