Kur internetā meklēt uzticamus mācību resursus, un kā atrast sev piemērotāko mācīšanās vidi? Kā novērtēt, vai mācīšanās ir jēgpilna un vai tā man der? Un, iespējams, visbūtiskākais jautājums – kāpēc vispār mācīties? Savā pieredzē, uzstājoties “Swedbank” rīkotajā ilgtspējas konferencē “Zinātgriba”, dalījās Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš.
- Līdzās citiem nozares profesionāļiem ar stāstu par to, kāds ir bijis viņa mācīšanās ceļš un kā iemācīties mācīties, profesors iedvesmos arī sarunu festivāla “Lampa” notikumā “Zinātgriba: mācīties, lai kļūtu par sevi!” 9. jūnijā plkst. 17.00–18.00 Cēsīs.
“Tiešsaistes kursos neesmu mācījies, lai iegūtu kādu darbam nepieciešamu sertifikātu, bet daru to savam priekam, jo man visos laikos šķitis, ka mācīties ir ļoti interesanti. Un, ja man sev jāformulē, kādēļ man ir interesanti mācīties un ko es no tā esmu gribējis iegūt, tad man jārunā par divām lietām,” saka Mārcis Auziņš. “Pirmā: atzīstam to vai nē, bet ikdienā katrs no mums dzīvo savos sociālajos un profesionālajos burbuļos, kuros šķiet, ka visi viens otru ļoti labi saprot un visi domā tāpat kā es. Bet tiešsaistes kursos ir iespēja paskatīties uz pasauli no kādas citas puses, kas ir ļoti tālu no tā, ko darāt ikdienā, un tas padara dzīvi daudz interesantāku un krāsaināku.
Lai raksturotu šo domu, varu minēt kādu pieredzes stāstu. Diemžēl jau nelaiķis, mākslas mecenāts un ļoti interesanta personība Boriss Teterevs uz Rīgas Biržu bija uzaicinājis poļu izcelsmes amerikāņu mākslinieku Lehu Majevski. Kā jau tas mēdz notikt izstādes atklāšanā, runājam, dzeram vīnu un saprotam, ka gleznas droši vien skatīsimies kādā mierīgākā brīdī, bet ar sānu redzi pamanu, ka Majevskis uz ekrāna projicē milzīgu bildi ar Pītera Brēgela Vecākā gleznas “Ceļš uz Golgātu” reprodukciju. Vienā brīdī saprotu, ka tā glezna nav reprodukcija, bet gan animēts attēls, un aptuveni 500 personāži šajā bildē pārvietojas. Pēc tam pats Majevskis stāstīja, kā šo gleznu animējis. Atvedis 500 cilvēkus, nostādījis klajā laukā un licis atdarināt gleznas sižetu, bet abi ar fotogrāfu staigājuši apkārt, cenšoties saprast, ar kādiem objektīviem un no kuras vietas labāk filmēt, lai iegūtu kopainu. Aizbraucot uz studiju, sapratuši, ka tā ir totāla izgāšanās. Uzfilmētajā nav nekā no Brēgala gleznas noslēpumainā šarma. Tad, tehnoloģiski sākot dzēst ārā visas figūras, lai saprastu, kur pats Brēgels ir stāvējis, šo gleznu veidojot, nācās secināt, ka viņš stāvējis septiņās vietās vienlaikus un radījis gleznu no septiņiem skatupunktiem. Kad jūs skatāties uz dzīvi no septiņiem skatupunktiem vai vismaz vairāk nekā no viena, neapgalvojot, ka, piemēram, fizika ir īstais skatupunkts, bet māksla tāds nav, jūs spējat to visu savienot un saprast, ka šie dažādie skatupunkti nav pretnostatāmi, bet gan viens otru papildina. Tajā brīdī pasaule sāk izskatīties krāsaina un Brēgela bilde kļūst noslēpumaina un interesanta. Tieši tas, manuprāt, ir iemesls, kāpēc mēs mācāmies, – lai iegūtu iespēju paskatīties uz pasauli no dažādiem skatupunktiem.
Otra lieta varbūt ir pat pragmātiskāka. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir ļoti daudz nenoteiktības, varētu pat teikt – draudīgā pasaulē, kur notiek dažādas ģeopolitiskas pārmaiņas, kas rada neomulīgu sajūtu. Jo vairāk mēs saprotam kontekstu un varam saskatīt kopainu, jo vairāk tas rada drošības izjūtu, ka spējam orientēties pasaulē.”
Tiešsaistes resursi, ko no savas pieredzes iesaka Mārcis Auziņš
- Youtube.com
Tā, protams, ir vieglā lasāmviela, ko var salīdzināt ar lubu literatūru. Taču man nav nekas pret lubu literatūru, arī to var izmantot jaudīgi. Piemēram, skatoties informāciju un piezīmju blokā fiksējot nevis konspektu, bet savas pārdomas par redzēto. Kā savulaik kādā intervijā stāstīja aktieris Juris Strenga, studiju gados viņam profesors vaicājis, kāpēc viņš lekcijā neko nepieraksta, un viņš atbildējis: “Profesor, es nepierakstu to, ko jūs sakāt, es pierakstu to, ko es domāju par to, ko jūs sakāt!” Fantastiski, ja jūsu skolēni vai studenti domā par to, ko jūs sakāt, un mēģina to apšaubīt. Tas nozīmē, ka efekts ir sasniegts!
- Thegreatcourses.com
The Great Courses saturu veido galvenokārt Amerikas universitāšu profesoru veidoti 24 vai 36 lekciju kursi, kas ļauj apgūt tēmu ļoti nopietni. Es pats, piemēram, esmu apguvis kursu par cilvēku valodas veidošanos, fantastiski interesanti!
- Masterclass.com
Vēl viena interesanta platforma Masterclass, kur ir daudz ļoti jaudīgu lektoru no dažādām nozarēm, arī pavārmākslas, popkultūras, ekonomikas, politikas, piemēram, Hilarija Klintone, kas stāsta, kā ilgtspējīgi dzīvot politikā, vai Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pauls Krugmans, kurš komentē ar ekonomiku saistītus jautājumus.
Noklausīties vai iemācīties?
Ik pa laikam klausos šos kursus, pastaigājoties ar suni parkā. Bet, ja kāds grib to darīt ļoti nopietni, varu ieteikt Stenfordas Universitātes platformu Coursera. Tajā ir noteikts laiks, kad jāizpilda mājsasdarbi, beigās jākārto eksāmens, un ir iespēja iegūt prestižu sertifikātu, ko, domājams, ņem vērā arī darba devēji. Lai arī pārbaudījumi tiek kārtoti tiešsaistē, šmaukties nav iespējams. Dažkārt, piemēram, eseju vērtē nevis kursa pasniedzēji, bet kursabiedri, taču kritēriji ir izstrādāti tik skaidri, ka man pašam bija pārsteigums, cik precīzi var saņemt vērtējumu atbilstoši ieguldītajam darbam. Katrā ziņā pēc šo kursu apmeklējuma ir sajūta, ka esmu tos nevis noklausījies, bet tiešām apguvis. Arī šajā platformā var izvēlēties gan klasiskus, gan eksotiskus kursus, piemēram, “Budisms un modernā psiholoģija”, kas izstrādāts Prinstonas Universitātē.
Kā izvēlēties uzticamus avotus?
Apgūt kaut ko jaunu un iegūt citu skatupunktu var ne tikai kursos. Atminos, ka laikā, kad kā viesprofesors stādāju Kalifornijas Universitātē Bērklijā, turpat uz centrālās ielas bija sastopami hipiji pensijā, kuri joprojām pārdod pērlītes un krellītes. Pēc garas darba dienas auditorijā, izejot uz ielas un aprunājoties ar viņiem, var noķert tādu dzīves garšu, ko tu kā profesors gribētu just, bet nejūti. Vai, piemēram, budistu mūku klostera apmeklējums arī var iedot pilnīgi citādu pasaules pieredzi.
Taču, ja runājam par to, kā izvēlos tiešsaistes kursus, vispirms vērtēju iestādes reputāciju. Šajā ziņā esmu privileģēts, jo orientējos akadēmiskajā vidē. Bet tālāk nozīme ir kontaktam ar pasniedzēju, kas var arī neizveidoties, jo man ir svarīgi nevis vienkārši gudri skolotāji, bet skolotāji, ar kuriem man, kā saka, klapē. Turklāt, redzot pasniedzēju tiešsaistes tuvplānā, kontakts var būt pat ciešāks, nekā sēžot auditorijas 17. rindā.
Kā disciplinēt sevi mācīties?
Mēs visi taču zinām sajūtu, ka šī nedēļa ir briesmīga, es tiešām šonedēļ neko vairs nevaru izdarīt, varbūt nākamā nedēļa būs mazliet vieglāka? Pienāk nākamā nedēļa, un stāsts sākas no gala.
Mani pašu disciplinē termiņi, piemēram, Coursera piedāvā labu sistematizētu pieeju ar konkrētiem darbu iesniegšanas laikiem – ja šonedēļ to neizdarīšu, izkritīšu.
Vēl viena viltība, kas mani organizē, ir statistika. Es jau vairāk nekā 10 gadus nevienu dienu neesmu izlaidis meditēšanu. Man ir aplikācija, kas to fiksē. Dienās, kad ir slinkums meditēt, es pats sev atgādinu, ka negribu tagad pazaudēt 10 gadus un sākt skaitīt statistiku no nulles. Izklausās pēc joka, bet strādā!
Ko es mācīšos tālāk? Tā būtu garlaicīga dzīve, ja es šobrīd zinātu atbildi uz šo jautājumu. Varu tikai teikt, ka, visticamāk, tie nebūs kursi fizikā, jo uzskatu, ka fizikā esmu jau pietiekami zinošs, tagad mani vairāk interesē citas jomas un citi skatupunkti. Kamēr skolotājam deg acis, ir cerība, ka viņš kaut ko iemācīs arī skolēniem. Tāpēc man gribas, lai mana dzīve ir interesanta, tad es varbūt varu kaut ko iemācīt arī citiem.
