Intervijas autore: Una Meistere, Arterritory.com
Mākslinieks ir pazinis/piedalījies izstādēs kopā ar tādām mākslas pasaules leģendām kā Endijs Vorhols, Marks Rotko, Dišāns, Kristo, Sols Levits u. c. B. Venē ir ne tikai teju vienīgais no sava laika dzīvajiem lieciniekiem, bet arī aktīvi turpina strādāt.
Bernāra Venē skulptūra L’arc Majeur, kas novietota uz E411 šosejas starp Beļģiju un Luksemburgu, ir lielākais publiskās mākslas darbs Eiropā. Viņa 18 metrus augstais un 40 tonnu smagais tērauda objekts – veltījums olimpiskajai lāpai – ir vienīgais publiskais mākslas darbs, kas tika radīts speciāli 2024. gada vasaras olimpiskajām spēlēm Parīzē.
Kaut Bernāra Venē vārds lielākoties saistās ar monumentālām formām, kas tapušas no kortīna tērauda, viņš savas vairāk nekā 60 gadus ilgās karjeras laikā ir strādājis ar dažādiem medijiem – glezniecību, instalāciju, zīmējumu, tēlniecību, skatuves dizainu, rakstījis mūziku un debitējis kā horeogrāfs. B. Venē darbi aplūkojami vadošajās rietumu izstāžu zālēs un laikmetīgās mākslas kolekcijās. Publiskajā telpā daudzās pasaules valstīs pastāvīgi skatāmas vairāk nekā 30 viņa skulptūras. 2023. gadā Starptautiskajā tēlniecības centrā Ņujorkā B. Venē saņēma balvu par mūža ieguldījumu tēlniecībā.
Bernārs Venē nemitīgi izaicina savu ideju, iespēju, dzīves un mākslas kā procesa robežas. “Mikelandželo teica, ka mākslu nerada ar rokām, bet ar smadzenēm,” – tas ir teiciens, kuru viņš bieži atkārto. Radīt mākslu viņam nozīmē artikulēt un pārveidot, iesaistot šajā procesā dažādas disciplīnas – zinātni, matemātiku, mūziku, arhitektūru, fiziku, ģeometriju un arī mediju telpā notiekošo. Viņa darbu centrālais elements ir līnija, tās matemātiskās un fiziskās manifestācijas, kas atkarībā no dažādām konfigurācijām var iemiesot kārtību, haosu, pārtapšanu, sabrukumu, neparedzamību.
Mākslinieks ilgstoši dzīvojis Ņujorkā, taču šobrīd viņa mājvieta ir Lemuī pilsētiņa Dienvidfrancijā, kur atrodas arī B. Venē mākslas fonds, kas iemantojis īpaša Eiropas kultūras galamērķa statusu.
Izstāde “No racionālā uz virtuālo: Bernāra Venē glezniecība. 1966–2024”, kas no 2025. gada 24. janvāra līdz 30. aprīlim būs skatāma mākslas muzejā “Rīgas Birža”, top sadarbībā ar mākslinieku un speciāli Rīgai. Pilsētā, kurā mākslinieks pabijis vienreiz un ar kuru viņu saista ļoti personiskas un siltas atmiņas. Izstāde iecerēta kā retrospekcija, tajā būs skatāmi gan pēdējos gados tapušie darbi, gan arī paraugi no B. Venē radošās darbības agrīnā posma. Būtiska vieta tajā atvēlēta gleznām, kuru fokusā ir matemātiskā diagramma, kas sevī ietver “visaugstāko iespējamo abstrakcijas līmeni mākslā”, viņa personālizstādē atklājot ne tikai konkrētā autora daiļradi, bet arī zīmīgu 20. un 21. gadsimta rietumu mākslas idejisko/konceptuālo bāzi un izteiksmes veidu.
- Ko jums nozīmē radīt mākslas darbu?
Man ir sava teorija par nodarbošanos ar mākslu. Radīšanas procesā būtisks ir arī heroisma aspekts. Pirmā lieta, protams, ir idejas radikalitāte. Kaut vai Maļēviča gadījums. 20. gadsimta padsmitajos un trīsdesmitajos gados darīt ko cilvēkiem tolaik absolūti nesaprotamu bija ekstrēms heroisms – vispār jau iedomāties vien ko tādu pasākt. Un savā ziņā to aptvert arī pašam māksliniekam, jo, ko tādu darot, jūs vēl nezināt, kurp tas aizvedīs. Kā arī to, vai cilvēki jums sekos un kādudien sapratīs, ka tas, ko darāt, ir būtiski un tiks novērtēts nākotnē. Otra lieta ir radīt mākslu, kas ļauj sajust, ka esat tajā pilnībā ieguldījis sevi un savu enerģiju. Jūs nodarbojaties ar mākslu tāpēc, ka tas ir tas, kas jums jādara. Un jūs to darāt.
Man ir svarīgs pats radīšanas process. Jaunas kompozīcijas radikalitāte.
- Jūs reiz izteicāties, ka mirklī, kad skatītāja acu priekšā ir matemātiska diagramma, viņš tiek konfrontēts ar lielāko jebkad radīto abstrakciju. Vai tas ir iemesls, kāpēc viens no jūsu darbu pamatmotīviem ir matemātika?
Tas ir ļoti interesants jautājums. Par abstrakcijas līmeni. Un cieši saistīts ar teoriju. Pirmkārt, jūs nekad nedomājat, ka gatavojaties radīt visabstraktāko lietu, ko kāds jebkad radījis. Jūs vienkārši izdzīvojat piedzīvojumu. Tas ir līdzīgi tam, kā, esot laivā, pēkšņi ieraudzīt salu, kurā vēl neviens nav bijis. Jūs nevarat pateikt, kāda tā būs. Taču jūs turp dodaties, uz tās izkāpjat un atklājat, kas uz tās ir. Tad jūs varat teikt, ka tas ir kaut kas, ko esat atklājis. Mākslā ir līdzīgi – jūs nevarat paziņot, ka tagad strādāsiet ar šo vai citu konceptu. Jūs tikai piedzīvojat, piedzīvojat... Lietas, kas ir raksturīgas jūsu būtībai, un tad vienudien atskatoties varat teikt – tas ir tas, ko esmu izdarījis. Un tad jūs redzat šīs kopsakarības – starp visu, ko esat darījis.
Kopš Maļēviča, Kandinska un citiem mēs visi zinām, kas ir abstraktā māksla. Mēs zinām, kā tā izskatās, un zinām arī visas tās iespējamās variācijas. Visi šie mākslinieki ir kopējuši sevi neskaitāmos veidos – lielākos, mazākos formātos utt. Taču te es prezentēju gleznu (jo darbs ir uz audekla) ar matemātisku tekstu, kuru vienlaikus dažkārt iespējams izlasīt. Turklāt šis darbs absolūti neatgādina klasisku abstrakto gleznu. Bet, tā kā teksts ir matemātiska diagramma, tas pilnīgi noteikti ietver visaugstāko abstrakcijas līmeni, kāds vien mākslā ir iespējams. Jo kas gan var būt vēl abstraktāks? Krāsa vienmēr var kaut ko nozīmēt. Zilā – debesis, zaļā – dabu utt. Taču šīm gleznām nav pilnīgi nekādu attiecību ar reālo pasauli. Proti, tās ir totāli, absolūti abstraktas.
- 20. gadsimta 70. gados jūs ieviesāt mākslā arī jaunu virzienu – monosēmiju jeb viennozīmību. Ko tas sevī ietver?
Atkāpjoties no jau izmantotajām sfērām – polisemijas (figurācijas) un pansēmijas (abstrakcijas) –, es mākslā piedāvāju jaunu zīmju valodu – monosēmiskās zīmes (matemātikas kodi, diagrammas), kurām mēdz būt viens nozīmes līmenis.
Mani pirmie mākslas darbi 1966. gadā bija balstīti matemātikā, ko māca skolā, fizikā, ķīmijā un rūpnieciskajā dizainā. 1967. gadā es pieņēmu apzinātu lēmumu par disciplīnām, kuras aplūkošu nākamo četru gadu laikā:
- astrofiziku, kosmiskās zinātnes, nukleāro fiziku (1967);
- matemātiku, izmantojot kalkulāciju, meteoroloģiju, akciju tirgus (1968);
- metamatemātiku, psihofiziku un psihonometriju, socioloģiju un politiku (1969);
- loģisko matemātiku (1970).
Katrā disciplīnā mani ir konsultējis speciālists; katrs temats ir izvēlēts, ņemot vērā tā svarīgumu. Savos darbos es neesmu pasniedzis matemātiku kā Mākslu, bet gan matemātiku kā tādu, kāda tā ir tās nozīmīguma un funkciju dēļ. Māksla pastāv tikai propozicionālā un konceptuālā līmenī. Šeit nav runa par jauna objekta, jauna redīmeida radīšanu, izmantojot matemātiku. Šim pasniegšanas veidam es drīzāk piedēvēju izglītojošu mērķi.
- Vai šajos darbos izmantotie matemātiskie motīvi ir aizgūti tādi, kādi tie ir, proti, matemātiskās formulas pārnestas tieši, vai arī jūs atļaujaties tās mainīt atbilstoši konkrētā darba iecerei?
Šīs formulas jeb figūras es aizņemos no zinātnes grāmatām. Reizēm gadās, ka izvēlētajai figūrai es pievienoju kādu vienādojumu, jo tas to papildina, taču tā daru arī tāpēc, ka tas samazina noteiktu izvēlēto priekšmetu formālo aspektu un padara tos sarežģītākus. Samazinot iespējamību tos tūlītēji interpretēt kā “skaistus attēlus”. Mani objekti tiek izvēlēti to novitātes, vizuālās oriģinalitātes dēļ. Un bieži vien to “atšķirīguma”, “attāluma” dēļ no visa, ko esmu iemācījies par mākslu. Matemātikas izmantošana manā praksē ir paredzēta, lai ieviestu citu realitāti. Tā ir valoda, kurai ir savas formālās īpatnības, sava organizācija, savi estētiskie noteikumi. Mani tajā interesē piedāvājuma bagātība, kas atbrīvota no stilistiskajiem ierobežojumiem, kas raksturīgi mākslai, kura identificējas ar 20. gadsimta lielajiem vēsturiskajiem virzieniem.
- Jums ir darbu sērija ar nosaukumu “Piesātinājums” (Saturation). Daļa šīs sērijas darbu būs skatāmi arī Rīgā. Ko jums nozīmē šis jēdziens?
Mani interesē tas, ka piesātinājums ir vēl viens abstrakcijas līmenis. Piesātinājums ir izskaidrots informācijas teorijas daļā, ko dēvē par trokšņa teoriju. Trokšņus definē kā nejaušus traucējumus; tie izkropļo komunikācijas ziņojumu. Tādējādi troksnis pats par sevi ir traucējums, tas padara vienlaikus pārraidītos ziņojumus nesaprotamus.
Pārāk liels vienlaicīgas informācijas daudzums liedz mums uztvert jēgu jebkam, kas tiek nodots. Tas ir interesants pārdomu temats, kas rosina plašu jaunu māksliniecisku ideju loku. Izpētot to dažādās disciplīnās, kā es to mēdzu darīt, esmu atklājis, cik bagāts patiesībā ir šis lauks.
Katram ir tiesības darīt to, ko viņš vēlas, un, kā tajā senajā teicienā, “Dievs atpazīs savējos”. Pagaidām es daru to, kas man šķiet pareizi. Es arī nekautrējos iedziļināties neskaidrību jomās, jo risks, ko uzņemos, praktizējot paralēlās disciplīnas, var radīt negaidītus un priecīgus pārsteigumus un bagātīgi atalgot. Es ne vienmēr meklēju lietu savstarpēju saskaņotību; es to atrodu, paliekot uzticīgs pats sev. Ir cilvēki, kas vienmēr atskatās pāri plecam, meklējot visa atbilstību, it kā gribētu pārliecināties, vai viņu ēna patiešām seko viņiem.
Bez citu zināšanu jomu atbalsta mākslai būtu grūti attīstīties, un, iespējams, ir taisnība tajā, ka hibrīdi visdrīzāk rada labākos apstākļus oriģinalitātei. Tieši iedziļinoties citās disciplīnās, atbrīvojoties no stīviem rāmjiem, pieņemot glezniecības un zinātnes vai mūzikas un informācijas teorijas mijiedarbības principu, mēs atveram mākslinieciskās refleksijas konceptuālo ietvaru jaunas jēgas atklāšanas iespējai.
- Jūs sākāt ar glezniecību, bet vēlāk nokļuvāt pie tēlniecības. Kā tas notika?
Tas ir bijis likumsakarīgs process. Turklāt arī tēlniecībā es savā veidā turpināju nodarboties ar matemātiku, vien ļoti vienkāršā veidā. Man ir bijuši leņķi, arkas, taisnas līnijas, līdz vienā dienā es sāku strādāt pie variācijas, kas nebija ģeometriska, bet gan brīva. Es to nosaucu par nenoteikto līniju. Un tas bija jauns sākums. Radīju pirmo darbu un, kad tas bija pabeigts, nodomāju – mans Dievs, man taču tas jāīsteno telpā. No glezniecības tēlniecībā. Kālab ne? Aizdevos līdz Kanalstrītas bodītēm un nopirku piecas sešas alumīnija nūjas. Tad es tās salocīju, uzliku uz galda un sapratu, ka tas ir tieši tas, kas man jādara.
- Kāds, jūsuprāt, ir mākslinieka galvenais uzdevums?
Māksliniekam nav tik daudz vajadzības radīt mākslu, cik pārskatīt savus konceptus. Viņam jāprot atteikties no savas pragmatiskās drošības par labu vispārējai interesei par jaunām idejām, kas bieži vien šķiet bezjēdzīgas. Viņam jāvirzās turp, kur cilvēks domā vairāk un saprāts šķiet apdraudēts. Viņa pētījumu mērķim nevajadzētu kalpot par apstiprinājumu tam, ko viņš zina, un līdz ar to arī tam, kas viņš ir.
Ikviens patiess atklājums rada augsni jaunai metodei, un tam vajadzētu noliegt iepriekšējo metodi.
Zināšanas, kas lēnām uzkrātas un pacietīgi salīdzinātas, ir aizdomīgas. Tās ir piesardzības, atbilstības, nemainīguma un gausuma pazīme.
Ir jāizvairās no šīs statiskās visa saskaņotības, kas atbilst sistēmai, kura ir noslēgta sevī.
Daži mākslinieki kultivē gaumi, kas balstīta sistēmā un pārliecībā. Viņi visu vērtē, ņemot vērā izcelsmi un pirmsākumus. Viņus ir nomākušas tradīcijas, un viņi paļaujas uz atmiņu, lai radītu savas tautoloģijas.
Šī pieķeršanās risinājumiem, nevis spējai atklāt jaunus risinājumus, ir kultūras apdraudējums. No psihoanalītiskā viedokļa raugoties, būt piesaistītam pagātnes risinājumiem nozīmē palikt atkarīgam no sava simboliskā “tēva” – tas nozīmē nebūt pieaugušam.
- Viens no jūsu eksperimentu, pētījumu un arī domāšanas placdarmiem ir jūsu izveidotais fonds (Bernar Venet Foundation) Dienvidfrancijas pilsētiņā Lemuī. Tā ir vieta, kura atrodas nepārtrauktā attīstībā, meklējot ideālo harmoniju starp mākslu, dabu, arhitektūru, jūsu radītajiem mākslas darbiem un jūsu paša iespaidīgo mākslas kolekciju. Pēc jūsu nāves šī vieta nonāks Francijas valsts pārziņā. Kāpēc šāds lēmums?
Man bieži jautā, kāpēc es esmu izveidojis šo fondu un kāpēc plānoju atdot prom visu, kas man pieder. Ir cilvēki, kas domā apmēram tā: esmu ieguvis noteiktu daudzumu darbu, un man tie noteikti jāatdod bērniem, sievai, ja nu gadījumā nomiršu pirmais. Tas, protams, ir ļoti jauki un augstsirdīgi, taču man tā neliekas. Protams, manai sievai būs viss, kas viņai nepieciešams, lai dzīvotu šīs vides kontekstā. Un arī maniem bērniem ir gana daudz manu un arī manas kolekcijas darbu, taču nozīmīgākie un labākie darbi paliks fondā. Kāpēc es tā daru? Esmu dzimis sabiedrībā, noteiktā kontekstā, un mans darbs man atļauj dzīvot tā, kā es dzīvoju. Man ir ļoti paveicies. Es kļuvu par mākslinieku, tas bija mans sapnis, es mīlu mākslu, un ap mani ir izcili mākslas darbi. Šī sabiedrība man ir devusi iespēju to visu izdarīt, un es domāju, ka atdot tai mākslu savā ziņā ir kā nokārtot parādu. Tā ir mana pārliecība. Proti, viss, kas man pieder, atgriezīsies sabiedrībā.
Ja pēc manas nāves mana kolekcija, mani darbi, šī vieta tiktu pārdota, es uzskatītu, ka manai dzīvei nav bijis vērtības. Es piedzimu ar neko, un es aiziešu ar neko.
